Vēsture

Staiceles vietā 19.gs. sākumā bijis tikai krogs, zirgu stallis un pārcēlāja mājiņa Salacas krastā.    Pēc Valmieras pilsētas pašvaldības laikrakstā, apmēram 1942.-1943.g., ievietotā raksta secinām, ka 1846.gadā krodziņu un pārcēlāja mājiņu apvienoja pusmuižā. Krodziniece zviedriete Berklunde bijusi gara un tieva, tāpēc saukta par Stazeli. Vārds latviskots, un tā apdzīvotā vieta nosaukta par Staiceli.    1887.gadā Rozēnu un Unguru muižu īpašnieki likuši celt pār Salacu tiltu, to nosaukuši par Zaļo tiltu, jo bijis krāsots zaļā krāsā. Kara laikā tiltu uzspridzināja, 1945.gadā to atjaunoja.

Piemineklis "1887 Stazele - Staicele 1992" (Foto: Māris Kalējs, SANNE, 2005)

Foto: Kājnieku trošu tilts 1887.g. celtā tilta vietā (Foto: Māris Kalējs, SANNE, 2005)

1897.gadā Staicelē sāka celt papīrfabriku, celtniecību finansēja Baltijas papīru un papes akciju sabiedrība ar 350 000 rbļ. lielu pamatkapitālu. Darbi ritēja sekmīgi, un 1898.gadā celtniecību pabeidza. Papīrfabrikas pirmais direktors bija vācietis Šahlers.    Sākumā fabrikā darbojās tikai viena mašīna, ar kuru ražoja jumta jēlpapi.  1905. gadā uzstādīja “Fjulnor” firmas mašīnu, sāka ražot dažāda veida papīru.   1913.gadā fabrika savām vajadzībām izbūvēja šaursliežu dzelzceļa līniju Staicele – Pāle, ar papīru piekrautos vagonus uz Pāli pa sliežu ceļu vilka zirgi.

Ražošanai attīstoties, pieauga strādājošo skaits (sākumā – 100 cilvēku, 1935.gadā –225, 1943.gadā – 234). Tika uzstādītas arvien jaunākas, modernākas papīra mašīnas.1914.gadā uzstādīja otru “Fjulnor” papīrmašīnu. 1935.gadā – pergamenta mašīnu, 1 garsieta papīmašīnu, 1 pašnoņēmēja papīrmašīnu, 2 kokslīpēšanas iekārtas.    Otrā pasaules kara laikā vācieši gribēja uzspridzināt fabriku. Uzņēmumu glāba grupa partizānu, kas ar sprāgstvielām pildīto vagonu nolaida no sliedēm, pirms tas sasniedza mērķi.    Pēckara gados fabriku nepārtraukti modernizēja, 1970.gadā uzstādīja līmlentas mašīnu, 1984.gadā - klažu vāku materiāla izgatavojamo mašīnu.

Foto: Staiceles papīrfabrika (Foto: Māris Kalējs, SANNE, 2005)

Foto: Lielā iela (Foto: Māris Kalējs, SANNE, 2005)

1985.gadā fabrika piedzīvoja vislielāko uzplaukumu, kad iegūtā peļņa sasniedza miljons rubļu.    Pamatoti tiek uzskatīts, ka Staiceles vēsture sākusies ar papīrfabrikas celtniecību.    Pašreizējā Lielā iela, kas kādreiz bija lauku ceļš, ir senākā vēstures lieciniece.    Šajā ielā atradusies pārcēlājas zviedrietes Berklundes māja, Staiceles papīrfabrika, pirmās fabrikas strādnieku mājas, kuras celtas 1903. gadā, ceļu meistara māja, kurā no 1911.gada darbojas aptieka.

   Arī akmens namiņš, keramikas ceplis, kas atrodas pretī aptiekai un izceļas ar savu īpatnējo ēkas formu, “Lejasbodes” ēka, kas kādreiz senatnē bijusi papīrfabrikas zirgu stallis.

   Lielā ielā 27, ēkā, kas celta 1906. gadā darbojās pirmā skola.
   Bijusī dzīvojamā māja Lielajā ielā 19 kļuvusi par Mākslas austuves mājvietu un izstāžu zāli.
   Lielā ielā 14, ēkā, kas celta 1860.gadā atrodas Lībiešu muzejs “Pivälind”.
   Šajā vēsturiskajā vidē iekļaujas arī ēka Lielajā ielā 15, kur kādreiz darbojies krogs, bet padomju gados šeit savu mājvietu rada sadzīves pakalpojumu kombināts.
   Lielā ielā 12 daudzus gadus atradās Staiceles pasts un banka, bet tagad tur iekārtots Staiceles novadpētniecības muzejs.
   Lielā ielā 9 bija tirgotāja Lipsberģa veikals, tagad - Inas Skujas veikals un kafejnīca.

   Lielā iela 8.,9.,31.,33., 19.gs.beigas - 20. gs.sāk. Pilsētas senā koka apbūve >>>

   Reizē ar fabrikas „uzplaukumu” attīstījās arī Staiceles sabiedriskā dzīve - 1904.gadā nodibināja sešgadīgo skolu, privātskolu, kas atradās Lielā ielā.
   Skolas ēku uzbūvēja 1928.gadā. 1957.gada ugunsgrēkā nodega skolas jumts, to atjaunoja. Veci ļaudis pareģoja, ka skolai nebūs ilgs mūžs, jo tā celta uz senas kapsētas. 1966.gadā uzbūvēja jauno skolas ēku. Bet 1983.gada vasarā vecā skola pavisam nodega. Gāja bojā arī novadpētniecības muzejs, kas bija tajā iekārtots.
   1913.gadā nodibināja Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību. 1930.gadā uzbūvēja depo, ierīkoja parku, būvēja klubu - paviljonu, kurš vēlāk nodega.

Staicelē darbojas luterāņu baznīca, kas celta 1930.gadā. Rozēnu - Staiceles ev. lut. baznīca >>> (Foto: Māris Kalējs, SANNE, 2005)

No 1957.gada Staicelē darbojas Tautas lietišķās mākslas austuve


Foto: Krišjānis Sietiņš, GIS Projekts, 2004

1992.gadā Staicele ieguva pilsētas statusu. Pilsētas ģerbonī attēlots stārķis. Simbola pamatā ir kāds īpašs stārķis, kas dzīvojis Staicelē 80.gados.

1996.gadā pilsētā uzcēla jaunu autobusu pieturu un tirgus laukumu, kas atklāts Līgo dienā. (Foto: Pietura - Māris Kalējs, SANNE, 2005, tirgus - Krišjānis Sietiņš, GIS Projekts, 2004)

1997.gadā Staiceles pilsētas dome pārcēlās uz jaunuzcelto domes ēku. (Foto: Māris Kalējs, SANNE, 2005)

   Pasaules staiceliešu satikšanās pasākumā 1997.gada 20.jūlijā atklāja piemiņas akmeni ”Stazele” - no tās vietas, kur rodamas Staiceles saknes.

   Staicelē 1999. un 2000.gadā notiek akmens tēlniecības plenēri, tēma - “Lībieši atgriežas Latvijā”. Rezultāts – Staiceli rotā akmens skulptūras, izvietotas dažādās Staiceles vietās.
9 akmens skulptūras >>>

   2001.gada 28.aprīlis - ESCO (Eiropas stārķu pilsētu organizācijas) dibināšanas diena.

   2000.gadā Staicele kļuva par Vidzemes Jaunatnes futbola centru.

2004.gadā uzcēla Staiceles sporta internātskolas ēku. (Foto: Krišjānis Sietiņš, GIS Projekts, 2004)

2004.gada jūlijā pilsētas centrā atklāja Zigrīdas un Jura Rapu veidoto skulptūru, robežakmeni, latviešiem, lībiešiem un igauņiem. Tajā iemūžināto ideju par robežupi Salacu atklāj bronzā atlieta laiva, kas novietota uz 3m augsta 14 tonnu smaga laukakmens. Putniņš uz laivas malas simbolizē dzīvību, lai arī dzīvē viss mainās, putni vienmēr atgriežas savās ligzdās. (Foto: Māris Kalējs, SANNE, 2005)

Lapu veido
Māris KALĒJS
t. 29216755
marissanne.lv

SANNE

Staiceles pilsētas pārvalde
Lielā 7, Staicele, Alojas novads, LV-4043
Tālr.: 64023030, fakss: 64023036, e-pasts: staiceles.dome@staicele.lv