18.12.2011.
Gleznotājam Kārlim Kerem - 90

16. decembrī staiceliešiem un viesiem bija iespēja pieskarties sirdsgudra cilvēka mūža mirkļiem, teikt PALDIES par iespēju būt blakus, par iespēju smelties dzīves mīlestību, jo RADĪŠANA ir mākslinieka dzīvesveids.

Reiz, sensenos laikos, kad Staicele vēl nebija gatava, kad Salacas upe plūda straujāk, kādās lauku mājās pie Igaunijas robežas noskanēja skaļš bļāviens- viņš bija ieradies! Piedzimis mežiem un purviem bagātā apkārtnē, savu bērnību vadījis Salacas krastā, puisēns uz mūžu iemantoja lielu mīlestību uz dabu un visu dzīvo dabā. Nepilnus 16 gadus vecs iestājās darbā Staiceles papīrfabrikā, kur strādāja līdz 1974. gadam. Staiceles papīrfabrikā daudz darbojās dažādos pasākumos un kultūras dzīvē, vadīja fabrikas ugunsdzēsēju komandu. Noorganizēja ātrlaivu sekciju, katru gadu laivotāji piedalījās sacensībās, daži braucēji izpelnījās sporta meistara kandidātu.

Ilgu laiku Kārlis Kere darbojās baznīcas padomē, baznīca bija kritiskā stāvoklī un nācās pielikt daudz pūļu, lai to saglabātu. Viņš darbojies Staiceles novadpētniecībā, uzrakstījis baznīcas un draudzes vēsturi, arī BUB vēsturi.

Gleznotājs, pastmarku kolekcionārs, literāts, fotogrāfs, mūziķis, novada vēstures pētnieks, vides izglītības speciālists, mēbeļu galdnieks, mūrnieks un māleris, drēbnieks un automehāniķis, Rozēnu- Staiceles draudzes priekšnieks- mūsu Kārlis Kere šodien sēž goda krēslā. Vienkāršs, pateicīgs, sirsnīgs, možs, atsaucīgs, taču sevī nes kādu īpašu gaismu, ar ko iedvesmo līdzcilvēkus. Šodien skan viņa izvēlēta mūzika, dzeja, uz ekrāna aizzib interesantākās fotogrāfijas. Šodien viņu iepriecina dažādi kolektīvi, kas simboliski ved cauri dzīvei. Paši mazākie Staiceles dziedātāji atgādina par bērnību, jaunie dejotāji un dziedātāji cenšas atsaukt atmiņā romantisko iemīlēšanās laiku, dzied baznīcas koris, dejo vecmāmiņas.

Dzied baznīcas koris

Skan visiem labi pazīstamā kordiriģenta Jāņa Zirņa balss: “Mans tēvs reiz teica tā- kas tu par vīrieti, ja nemāki pļaut. Un es nemācēju. Bet mani iemācīja, mani iemācīja mans audžutēvs Kārlis. Viņš teica tā: “Turi muguru taisni un neliecies uz priekšu. Tiklīdz tu locīsies, viss garām. Galvenais, turi augumu taisnu.” Tāpat arī dzīvē. Esmu pieradis, ka man ir divi tēvi, ar to lepojos, abiem varu teikt paldies. Vienam par to, ka palīdzēja ieraudzīt sauli, Kārlim par to, ka viņš mani audzināja.”

Tad nāk dēls pats, spēlēdams saksofonu, un sola uzdāvināt baltu Ziemassvētku puķi, jo ārā nav sniega. Jānis no bērnības atceras, ka tēvs skaisti dziedājis. Jautāts par mīļāko dziesmu, viņš vienmēr nosaucis kādu citu, tātad- visas mīļas. Saksofona pavadījumā skan kopīgi dziedāta Pie Dzintara jūras.

Apsveicēju pulkā vispirms pilsētas dome, priekšsēdētājs Jānis Bakmanis: “Kārlis Kere ir cilvēks ar stipru mugurkaulu, jo tajos gados, kad viņš strādāja baznīcā, aktīvi tur darbojās, Staiceles pilsētciemā par šādām lietām runāja ļoti maz un ļoti reti cilvēki. Viņš darīja to, par ko daudzi smīkņāja- priekš kam tas vajadzīgs? Viņš kopa Staiceles kultūrvērtības! Tās ir vērtības, ar kurām šodien lepojamies, par kurām šodien priecājamies, ka zinām un varēsim nodot tālāk. Pilsētas domē domājām, ko lai vēlam mūsu Kārlim? Esam nopirkuši daudz krāsas. Domāju, ka viņa dzīves uzdevums ir vēl apgleznot Staiceli tā, lai visas fotogrāfijas no senākiem laikiem būtu iemūžinātas gleznās. Vēlam izturību un panākumus!”

Bijusī muzeja vadītāja, tagad pilsētas deputāte, Aina Bergas kundze saka garāku runu: “Mans dzīves ceļš ir garš, bet nav gadījies sastapt cilvēku ar tik bagātu un gaišu dvēseli, kāda ir mūsu Kārlim. Strādādama muzejā ne vienu reizi vien griezos pēc padoma un zināšanām par mūsu novada vēsturi un notikumiem. Vienmēr ar vislielāko prieku un atsaucību viņš dāvājis mums savu padomu, ļāvis izmantot daudzos materiālus, kuros apkopojis Staiceles vēsturi.

Viņš prot ieraudzīt un saskatīt brīnumu tur, kur mēs citi neredzam. Vēlāk mēs to ieraugām viņa gleznās. Šo mākslas veidu man gribētos dēvēt par patieso mākslu, jo tā liek paskatīties uz esošām lietām no cita skatu punkta. Vēl man gribas viņa gleznas salīdzināt ar Raimonda Paula dziesmām- tuvas, saprotamas, mīļas, skats pie tām grib atgriezties vēl un vēl.

Jubilāram vēlu labu un stipru veselību, darbaprieks un enerģija viņam netrūkst, ar možumu un gara spēku viņš apveltīts bezgala. Pasniedzot lielo grāmatu gribu teikt- redzot mērķi, rodas spēki! Tā grāmata ir gluži tukša, bet dāvināta tiek ar domu, ka Jūs to pierakstīsiet ar interesantiem notikumiem no staiceliešu dzīves.”

Staiceles baznīcas mācītāja un draudzes vārdā sirsnīgu apsveikumu nes draudzes priekšniece Baiba Eglīte: “Staiceles baznīcas draudze un daudzi staicelieši Tev saka lielu paldies, ka nosargāji Staiceles Dievnamu grūtajos laikos, to daudzus gadus vadīji un uzturēji, par skaistajām gleznām baznīcā, par to, ka joprojām esi mūsu pulkā un neliedz padomu. Apsveikumam vārdi no Bībeles, kuri, manuprāt, izsaka Tavu būtību:

Mākslinieku sveic Staiceles vidusskolas kolektīvs, skolotāja Antra Rudzīte saka paldies par 7 gadiem, kad ētikas stundās Kārlis bija skolotājs. Mūsu pilsētas arhitekts Imants Timermanis: “No vienas puses būtu jāsaka- lielo meistar, mūsu novada gaismas nesēj! No otras, vienkārši draugs- Tev būs grāmata par pilīm. Bet pilīs un būdiņās svecīte deg tāpat.”

Kad visi Kārļa Keres talanta cienītāji pasnieguši ziedus, runā jubilārs pats, stāstot savu biogrāfiju (viņa minēto izmantoju raksta sākumā- I.D.), ko nobeidz ar vēlējumu: “Esmu viens no vecākajiem Staiceles iedzīvotājiem, tādēļ daudz ko esmu pieredzējis un gribu to visu, šīs zināšanas atstāt jums, pastāstīt jaunajai paaudzei. Ir tik daudz mīļu un skaistu atmiņu, tik daudz skaista jau pazudis, aizgājis uz neatgriešanos. Gribētos vēl daudz ko izstāstīt, bet tagadējais laiks ir trauksmains un vēja spārniem aizskrien dienas un gadi. Nebūsim netaisni, nerunāsim par zaudēto. Staicele ar savu tuvāko apkārtni daudz ieguvusi un kļuvusi krāšņāka. Mēs ar katru soli varam redzēt, cik daudz darba un izdomas te pielikts. Nemaz nerunājot par to, kas no jauna uzcelts. Priecājos par pilsētas izaugsmi, jo līdz ar pilsētu augam arī mēs. Saku lielu paldies, ka mani klausījāties un mani atcerējāties, ko manā labā esat darījuši. Arī par iespēju mūsu skaistajā klubā nosvinēt savu 85 gadu jubileju. Un beidzot vēlējums visiem- veselību, spēku radošam darbam un daudz, daudz saulainu un brīnišķīgu dienu nākotnē! Veselību un izturību!”

Sagatavoja Ieva Drone
16.12.2006.

13.03.2008. Cilvēka uzdevums ir spīdēt kā svecei! Kārlis Kere: Mūža bilance – 600 gleznas