Staicele - Reportāžas - Bibliotēka - Tikšanās par purviem

03.02.2010.
Ziemeļu purvi – vietējās attīstības iespēja vai drauds

Purvi staiceliešiem ir neatņemama ikdiena – sievas ogo, vīri medī un ezeros makšķerē, dabas mīļotāji staigā, vēro un pēta, mākslinieki fotografē un glezno, un, kad ZBR administrācijas pārstāvis Andris Urtāns tikšanās reizē 3. februārī jautāja – vai mēs tādēļ jūtamies lepni – tā samulsuši klusējām, jo purvu kā lielu vērtību šobrīd neapzināmies.

Tad viņš pacietīgi skaidroja, ka daudzviet pasaulē ūdens trūkums ir kļuvis par realitāti, tāpēc mitrāji (purvi, atklātas ūdens platības un mitri zālāji) ir kļuvuši aizsargājami - Ramsāres jeb Mitrāju konvencija parakstīta 1971. gada 2. februārī Irānas pilsētā Ramsārē ar mērķi aizsargāt starptautiski nozīmīgus mitrājus, kā putnu dzīves vietu un ūdens resursu. Šobrīd pasaulē ir apstiprinātas 1886 šādas teritorijas 159 valstīs ar kopējo platību 185’156’612 ha. Latvijā ir sešas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas ar Ramsāres vietas statusu - Kaņiera ezers, Engures ezers, Teiču un Pelečāres purvi, Ziemeļu purvi, Lubāna mitrāju komplekss un Papes mitrāju komplekss. Kodāja purvs un Oļļas purvs, jeb Ziemeļu purvi kopā ar Nigulas purvu un Sookuningas purvu Igaunijā 2007. gadā ir apstiprināti kā Vispasaules 5. Pārrobežu Ramsāres teritorija ar nosaukumu “Ziemeļu Livonijas (Līvzemes) pārrobežu Ramsāres vieta”.

Turpinājumā A.Urtāns stāstīja par dabas daudzveidību Ziemeļu purvos, kuru pētīšana notikusi dažādu projektu ietvaros ciešā sadarbībā ar igauņiem. Nigulas rezervātā izveidots studentu mācību centrs, ar satelītuztvērēju var iegūt precīzus datus un labāk saprast izmaiņas. Zvēriem, piemēram, pases nav, ko darīt, ja medību kvotu noteikšanai vienu un to pašu zvēru uzskaita abās pusēs, divreiz taču nošaut nevarēs, tādēļ kopā ar igauņiem ir domāts, ka dzīvnieku uzskaitei jābūt kopīgai, un arī medību likumdošana jāorganizē tā, lai noteikumi abās pusēs robežai būtu vienādi.

Pierobeža dažādu faktoru ietekmē palikusi mazapdzīvota, tādēļ te šobrīd var atrast citas vērtības. Mūsu purvos ir sastopams pundurbērzs, bet pāri Igaunijas robežai tā nav, taču tajā pusē ir lidvāveres, bet Latvijas pusē nav atrastas. Runājām par lāčiem, kuru pēdas Staiceles mednieki mana ik pa brīdim, par lūšiem un stirnām, vilkiem, par vienu no retajiem Eiropas purva putniem - dzelteno tārtiņu, kuru skaits samazinājies, palielinoties tūristu skaitam.

Taču pierobežā kādreiz bijusi attīstīta lauksaimniecība, par ko liecina mežos atrastie akmens krāvumi. Piemēram, zviedru laikos muižnieki centās apstrādāt katru zemes pleķīti, kur varēja izaudzēt labību, jo Latvija tad, graudu apstrādes tehnoloģijas dēļ, bija Zviedrijas maizes klēts – novākti, rijās nogatavināti un kulti, graudi pārklājās ar rijas dūmiem, kas kā antiseptiķis sargāja tos no pelēšanas un dīgšanas pat mitros apstākļos.

Pēdējos gados purvos izveidotas takas tūristiem – Nigulas taka ir 7 km gara ar diviem tornīšiem, Staiceles pagastā Planču purva taka ir tikai 400 m gara, taču tur informācija izvietota arī Braila rakstā. Cilvēkiem, kas dzīvo lielpilsētās, purvā būs sava veida eksotika, ka zem kājām nav jūtams stingrs pamats un apsēžoties uz ciņa, bikses drīz vien kļūs slapjas. A.Urtāns aicināja staiceliešus domāt, kā „salikt” kopā Salacas upi, audējus un purva labumus, lai izveidotu interesantu piedāvājumu vienai dienai tiem, kas atbrauc ciemos. Varētu domāt arī par interesantu piedāvājumu invalīdiem, jo Staicelē, pēc Vīķu psihoneiroloģiskās slimnīcas slēgšanas, ir cilvēki ar medicīnas izglītību un pieredzi.

Tikšanās un saruna par purviem bija veltīta Starptautiskajai Mitrāju dienai, ko ik gadu atzīmējam 2. februārī.

Ieva Drone