Kā klimata izmaiņas skar Staiceli - uz šādu diskusiju 15. decembrī pilsētas bibliotēkā staiceliešus aicināja Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta (ZBR) direktora vietnieks, plānošanas un ekspertīzes daļas vadītājs Andris Urtāns. Klausītāju pulkā pārsvarā vidusskolēni un ģeogrāfijas skolotāja Alda Grāvere.

A.Urtāns pastāstīja, ka ZBR administrācija ir viens no 24 partneriem starptautiskā projektā „Klimata izmaiņas: ietekme, pielāgošanās un izmaksas Baltijas jūras reģionā” (BaltCICA), kura ietvaros paredzēts izvērtēt klimata izmaiņas Baltijas jūras piekrastē, un ietvert tās vietējo teritoriju plānojumos. Tā kā piekraste ir ļoti saistīta ar Salacas upi, viņš aicināja projekta pasākumos iesaistīties arī staiceliešus. Vispirms, lai iegūtu informāciju par izmaiņām Salacas un tās pieteku krastos, veicamais uzdevums būtu šāds – pameklēt, vai vecāku un vecvecāku albumos ir kādas fotogrāfijas, kur viņi redzami upes krastā talkās vai kā citādi. Ja tādas fotogrāfijas ir, vajadzētu uzzināt konkrēto vietu, atrast tādu pašu skatu punktu, kā senajā fotogrāfijā un nofotografēt, kā šī vieta izskatās tagad. Tad par abās fotogrāfijās redzamo izveidot aprakstu - kas mainījies, kas izmaiņās patīk, kas nepatīk, ko esam vēlējušies konkrētajā vietā redzēt, vai tas izdevies. Kopīgās darbošanās rezultāts varētu būt izstāde par mūsu novada ūdeņiem agrāk un tagad.

A.Urtāns atgādināja, ka bieži domājam - klimata izmaiņas uz mums neattiecas, bet skaitļi runā paši par sevi, piemēram – ap 1920. gadu vidējais Salacas aizsalšanas datums – 26. novembris. Kā ir tagad? 15. decembrī upe vēl vaļā, prognozes rāda, ka pēc pārdesmit gadiem slidošanu varēsim aizmirst. Temperatūra pasaulē šobrīd cēlusies par 0,7 grādiem, par kritisko robežu uzskata 2 grādus - tas ir daudz vai maz? A.Urtāns: „Iedomājieties cilvēka ķermeņa temperatūru - 36,6 grādi, paaugstiniet to par 0,7 grādiem, iegūstam 37,3 grādus – šāds cilvēks dzīvotājs ir, bet baudītājs gan vairs nē. Līdzīgi šodien jūtas zeme...

Klimata maiņai varētu būt papildus parādības – piemēram, zilaļģes upē, ko šeit peldoties jūs varēsiet baudīt aizvien vairāk, ja Burtnieku ezerā necentīsies saprātīgi saimniekot. Ja ūdens ir bagāts ar barības vielām (fosfors, slāpeklis), tad, pieaugot temperatūrai, tur daudz ātrāk notiek aļģu vairošanās. Aļģes zied, pēc tam atmirstot izdala dažādus toksīnus.”

ZBR speciālists stāstīja un attēlos rādīja, kā talku veidā attīra mazās aizaugušās upītes, padarot tās čalojošas ar oļainām gruntīm, jo dzīvas upes pazīme ir tās dzirdamība.

A.Urtāns: „Kad straume iet pāri akmeņiem un čalo, ūdens piesātinās ar skābekli. Jo vairāk ūdenī skābeklis, jo tas aktīvāks - daudz straujāk notiek ķīmiskās un bioloģiskās reakcijas. Tādā ūdenī dzīvojošiem organismiem arī vielmaiņa notiek 2,5 reizēs ātrāk, tie straujāk aug. Upes virsma iegūst lielāku platību, kas pakļauta skābekļa piesātinājumam - tā ir fantastiski aktīva, darbīga, neko nemaksājoša attīrīšanas iekārta. Akmens darbojas kā attīrīšanas iekārta. Ar to mēs varam palīdzēt upei, bremzējot ūdens kvalitātes pasliktināšanos. Tāpēc kopā ar Vides aizsardzības klubu rosinām piedalīties akcijā - liec upē akmeni, liec ar prātu!”

Attīrītie upju posmi saglabājas 2-3 gadus, tajos var ielaist zivju mazuļus, studenti pētnieciskajos darbos konstatēja, ka attīrītajos posmos ir 6-kārtīgs lašveidīgo zivju pieaugums. Tādēļ zinošā speciālista otrs piedāvājums Staiceles jauniešiem bija - kopīgas talkas upes posmu sadzirdamības atjaunošanā.

Tikšanās laikā tika pārrunātas klimata izmaiņu veidojošās parādības, to sekas, kā pasaulē ar tām rēķinās, par ko runāja un centās vienoties 193 pasaules valstis Kopenhāgenas klimata konferencē.

A.Urtāns: „Mēs dzīvojam uz ļoti mazas lodītes, un savstarpējā saistība ir daudz spēcīgāka, kā spējam iedomāties. Cilvēks un daba ir tik cieši sasieti kopā, ka nevaram atļauties aizvērt durvis. Reāli cipari rāda, ka klimats mainās - ir problēmas, kuru risināšanai var izmantot dažādus ceļus.”

Ieva Drone