Salacas krasti ir bagāti ar avotiem. Kā stāsta Tūrisma un informācijas centra vadītāja Inese Timermane, braucot pa upi ar laivu ik pa laikam var ieraudzīt kādu avotiņu. Varbūt tāpēc, īpaši jau pilsētas iedzīvotāji, dzeršanai izmanto dzīvo ūdeni, nevis to, kas tek no krāna. Senāk daudzi brauca uz Pūču avotiņu, līdz zemes īpašnieki to liedza. Tad tika pievērsta uzmanība avotiņam pie Stārķu pils, pat kāpnes ierīkoja. Bet te brūk upes krasts, un šobrīd ir aizbiris arī avotiņš. Pēc Ziemeļu biosfēras rezervāta speciālistu domām būtu jāiegulda lieli līdzekļi un darbs, lai krastu nostiprinātu.

Stāsta Inese Timermane: „Domāju - cilvēkiem kaut kur vajag ņemt ūdeni.

Zināju, ka daudzi brauc uz Rungām, pati arī tur reizēm ņēmu ūdeni, jo tas vislabāk garšoja. Bet pie šī avotiņa grūti nokļūt lejā pa stāvo Salacas krastu, īpaši jau ziemā.

Kad Limbažu rajona padome izsludināja mazo projektu konkursu „Pilnveidojot sevi, dot citiem!”, aprunājos ar kolēģēm Indru un Andu, un nolēmām, ka jāraksta projekts, veidojot līdz avotiņam nūjošanas taku, lai veicinātu veselīgu dzīvesveidu ar aktīvu atpūtu un tīra ūdens dzeršanu. Projektā „Mēs par veselīgu dzīvesveidu” paredzēju arī nūjošanas inventāra iegādi un pirmo nodarbību instruktora vadībā, taču tieši šogad konkursam tika iesniegti daudzi projektu pieteikumi, un saņēmu atbalstu tikai kāpņu ierīkošanai pie avotiņa.

Kad lūdzu Intaram Teļšinskim (IK „Intarnams”) uzņemties materiālu sagādi un kāpņu ierīkošanu, viņš bija ļoti atsaucīgs un ieguldīja vairāk darba un materiālu nekā sedza projektā piešķirtie līdzekļi (Ls 390), taču Intaram ir gandarījums, ka paveiktais iepriecinās daudzus cilvēkus. Ar padomu un ideju darbā iesaistījās arī Andrejs Krūmiņš, kurš ūdeni dzeršanai no Rungu avotiņa ņem jau 20 gadus.”

Kāpņu ierīkošana tika veikta ar zemes īpašnieces piekrišanu.

Tagad atliek vien augšā nolikt slotu, lai katrs brīnišķīgā ūdens smēlējs noslaucītu lapu vai sniega klājienu, dodoties lejup, un ērti uznestu pilnos traukus atpakaļ.

Jautāju Inesei, ja avotu tik daudz, kāpēc tieši Rungu avotiņš tik iecienīts? Inese pastāstīja, ka tur varētu būt kāda sena kulta vieta,...

... jo krasta klints ir aprakstīta, tikai apaugusi, avotiņa apkārtnē aug trīs veci ozoli. Kopā ar jauniešiem, kuri ziemā uzcēla oriģinālo sniegavīru pilsētiņu, bija doma veidot pasaku tēlu taku līdz tā sauktajam Ozoliņu akmenim, taču projekts vēl netika uzrakstīts.

Jau pieminētajā projektu konkursā atbalstu nesaņēma vēl viens Ineses iesniegtais projekts – izglītojoša bukleta izdošana par Alojas novadu, kurā būtu informācija ne tikai par interesantākajiem apskates objektiem, bet arī īsa novada vēsture. Informācijas vākšanas darbs ir iesākts un turpinās. Pašlaik Inese veido ekskursiju maršrutus pa Alojas novadu, lai, iespējams jau oktobra mēnesī, aicinātu interesentus iepazīt ko ievērības cienīgu mūsu tuvākajā apkārtnē.

Ieva Drone,
Ievas Drones un Indras Jaunzemes foto

P.S.

Staiceles lībiešu muzejā „Pivālind” bija pieejama šāda informācija (savākta Elgas Kristapsones Vietvārdu pētījumā 1994., 1997. gadā):

„Rungas kalns – cauri tek Jogla, uz kalna skola, mājas, lauki, arī ceļa posms ir Rungas kalns, kur kādreiz bija ātrs griezums, dažkārt pat vezumi apgāzās, šodien ceļa posms iztaisnots, nolīdzināts, ir caurteka Joglā.

Rungas krautuve, Rungas kalns, Rungas kalna klintis – baļķus vēla Salacā, krautuve bija apmēram 100 m gara, šodien ir nelieli smilšakmens atsegumi (gaiši), iztek skaists avotiņš (Salacas kreisā krasta stāvkrasts, 3,5 km lejpus Staiceles).

Rungas tacis – sekla, akmeņaina, dabīga vieta, tača vieta, gājēji iet pāri.

Rungas sils (Rungsils) – valsts meži no Ramukas mežiem līdz Rungas mežiem, līdz Ūciemiem, austrumos no Jogliņas meža stiga, uz tās akmens ar krustu no baronu laikiem – Krustakmens.”

Skats uz Salacu no Rungu avotiņa.