Staicele -
Reportāžas - Piemiņas akmens
atklāšana
23.05.2009.
Lai neaizaug piemiņa... - piemiņas akmens
visos karos kritušajiem staiceliešiem atklāšana un 1991. gada barikāžu
dalībnieka nozīmju pasniegšanaDivi
nozīmīgi notikumi 23. maiju Staicelē pārvērta par svētku dienu -
piemiņas akmens visos karos kritušajiem staiceliešiem atklāšana un
valsts apbalvojuma - 1991. gada barikāžu dalībnieka nozīmju pasniegšana
135 to dienu dalībniekiem.

Vispirms pasākuma dalībnieki pulcējās pilsētas
centrā, kur, blakus esošajam piemineklim Lielā Tēvijas karā kritušajiem
staiceliešiem, nogūlis otrs skaists piemiņas akmens - visos karos
kritušajiem staiceliešiem, jo 20. gadsimtā latvieši par savas zemes
brīvību atdevuši dzīvības karojot vairāku lielvalstu armijās.

Kā ievadā atzīmēja Aina Bergas kundze: Lai šeit ir
tā vieta, kur tuvinieki varētu atnākt atceres dienās un arī citās
dienās, varētu nolikt ziedus un pakavēties atmiņās, - lai neaizaug taka,
lai neaizaug piemiņa.

Bijušais Staiceles pilsētas domes priekšsēdētājs
Jānis Bakmanis pastāstīja: 2005. gadā Staiceles pilsētas dome pieņēma
lēmumu veidot šādu piemiņas vietu. Daudz kas aizmirstas un daudz kas
kļūst mazsvarīgs, bet ar šo simbolu akmeni un mazo uguntiņu, kas tur
degs dienu un nakti, mēs gribētu atgādināt gan staiceliešiem, gan
staiceliešu viesiem, ka šie 20. gs. notikumi ir tie, kuru dēļ esam
lējuši daudzas asaras, kuru dēļ vēl šodien netiekam skaidrībā, kādā
virzienā un ko tad īsti darīt piedot vai nepiedot. Šis ir simbols, pie
kura, es ceru, 21. gadsimtā nekas vairs nebūs jāpapildina.

Piemiņas akmeni visos karos kritušajiem staiceliešiem
atklāja tēlnieks Kārlis Īle un Jānis Bakmanis.

Kā jau minēja Bakmaņa kungs, ideja radās labu laiku
atpakaļ, to realizēt tika aicināts tēlnieks Vilnis Titāns, taču liktenis
viņam atvēlēja vien tik daudz laika, lai savu ideju parādītu skicē.

Kas notika tālāk, stāsta tēlnieks Kārlis Īle: Varētu
teikt, ka vēstures krustceles noveda Viļņa Titāna veidoto mazo skicīti
pie manis. Tas bija vadmotīvs, pēc kura man bija sūtība šo darbu
iztaisīt. Jāsaka godīgi, šis bija viens no maniem grūtākajiem darbiem -
skatījos uz skicīti un mēģināju saprast, ko Vilnis Titāns domājis. Kad
biju atradis akmeni - skatījos uz akmeni un domāju, ko Vilnis Titāns
domātu skatoties uz šo akmeni, un pa starpu jaucās arī manas domas.
Mēģināju to visu apvienot,- lai tur būtu kaut kas no pirmidejas, un kaut
kas no manis arī tur ienāca. Tāds tas akmens ir tapis, ceru, ka mans
pūles bija tā vērtas.

Klātesošos uzrunāja Eiroparlamenta deputāte Inese
Vaidere: Latvijas viena no skaistākajām pilsētām - Staicele ir kļuvusi
atkal bagātāka. Staicelē ir daudz kas tāds, kas pievelk cilvēkus no
visas Latvijas, un šeit ir vēl viens liecinājums tam, ka Staicelē dzīvo
cilvēki, kuri prot cienīt savu pagātni un kuri domā par savu nākotni.
Strādājot Eiropas Parlamentā, viens no maniem galvenajiem darba
virzieniem ir bijis - veidot Eiropā kopīgu izpratni par pagātni, panākt,
ka tiek atzīti un respektēti visu noziedzīgo režīmu upuri.
Mums visu laiku stāstīja, ka ir tikai nacistu un
fašistu upuri, holokausta upuri. Tas, ko pārdzīvojuši latvieši, igauņi,
lietuvieši, arī citas tautas, ka 1940. un 1941. gados bez tiesas un
taisnības uz Sibīriju izveda 20 tūkstošus cilvēku, ka no viņiem
neatgriezās gandrīz neviens, ka 1949. gadā izveda vairāk kā 60 tūkstošus
- šie upuri un arī tie cilvēki, kuri devās bēgļu gaitās, tika noklusēti,
it kā tādi nemaz nebūtu. 2005. gadā Eiropas Parlamentā, kad atzīmēja 60
gadus kopš 2. Pasaules kara beigām, Luksemburgas premjers teica, ka 9.
maijs viņam ir svētku diena - viņš tajā dienā bija atbrīvots no nacistu
jūga, bet viņš aizmirsa toreiz pateikt, ka Baltijas valstis trešo reizi
nonāca okupācijā.
Ilgus gadus mēs, būdamas Eiropas valstis, uz vēsturi
skatījāmies dažādi. Arī šis piemiņas akmens ir liecinājums tam, ka ļoti
bieži latviešu cilvēkiem bija vai nu izvēle, kurā pusē nostāties, vai
arī tā bija nejaušība, dzīves piespiesta lieta, nācās karot vienā vai
otrā pusē, bet skaidrs, ka sirdī latviešu cilvēki bija par savu Tēvzemi.
Latvija nekad nav nevienam uzbrukusi, nekad nav nevienam darījusi pāri,
lai nostiprinātu savu varu šīs zemes virsū, tāpēc arī Eiropas Parlamentā
(EP) ir daudz izdarīts, lai šī vēstures izpratne kļūtu vienota. Es
atgādināšu kaut vai filmu Padomju stāsts, kas tagad Eiropai un visai
pasaulei atver acis uz to, kas patiesībā notika Baltijas valstīs,
Ukrainā, Krievijā. 23. augusts EP ar maniem un arī citu ārvalstu
deputātu pūliņiem ir pasludināts par Eiropas mēroga piemiņas dienu
nacisma un staļinisma upuriem. Beidzot ir pienācis brīdis, kad Eiropa ir
pateikusi jā, arī šeit bija upuri, totalitārais komunisms bija radījis
tādus pašus upurus, ja ne vēl lielākus, kā nacisms. Tā kā šis akmens
simbolizē principu, ka mēs gribētu panākt izlīgumu, panākt, lai nekas
tāds neatkārtotos, kā pagātnē, kad latviešu tauta tika plosīta no visām
pusēm, tā arī Eiropā mēs esam spēruši soļus pretī tam, lai nekas tāds
neatkārtotos kopīga izpratne par pagātni nozīmē arī kopīgu ceļu uz
nākotni.

Paldies tiem, kuri pielikuši savu roku, savu izdomu
un spēku, lai šāds piemineklis taptu. Tas ir vajadzīgs ne tikai
Staicelei, bet vajadzīgs visai Latvijas tautai, tas ir vajadzīgs arī
Eiropai.

Piemiņas akmeni iesvētīja evanģēlists Jānis Šmits:
Laikam jau vienmēr šo zemi sargājusi Dieva mīlestība. Bet Dieva
mīlestībai ir arī māsa Dzimtenes mīlestība, un tādēļ šodien visi, kas
tiek pieminēti, tie nezudīs. Mēs varam pateikties, ka šajā brīdī varam
brīvi stāvēt uz savas zemes, jo tik bezgala bieži mūsu ceļus šķērsojuši
dažādi likteņi, sveši ļaudis deldējuši mūsu māju sliekšņus, smēluši no
mūsu akām, bet Dievs atkal ir izvedis mūs brīvē.
Šodien mēs iesvētīsim šo akmeni, - varbūt daudzus
gadus tas gulējis Tēvzemes tīrumā, varbūt kādreiz tā aizvējā arājs
saļimis no karstajiem saules stariem, varbūt mazs ganiņš uz tā dziedājis
dziesmas, bet varbūt arī šajā akmenī bija nolikts likteņa nolēmums, kas
tagad atklājies. Jāsaka pateicība, māksliniek, ka Jūs varat atrast
akmens sirdi, kura nav smaga, bet viegla. Mīļie mākslinieki, lai Dievs
Jūs svētī, ka Jūs šajā vietā esat atstājuši dvēseļu altāri. Dvēseļu
altāri mūsu tautai, mums un mūsu nākotnei.

Pēc neliela klusuma brīža Jānis Šmits aicināja
klātesošos vienoties lūgšanā Mūsu Tēvs debesīs...

Tad kopīga dziesma Es dziedāšu par tevi, tēvu
zeme un ziedu nolikšana.

Pasākuma otro daļu kultūras nama zālē ar dziesmām par
Dzimtenes mīlestību iesāka ansamblis Dziesmu draugi.

Muzikālo priekšnesumu sniedza arī Staiceles Mūzikas
un mākslas skolas audzēkne Linda Suhanova.

Deputāte Aina Bergas kundze atzīmēja latviešu
Tēvzemes mīlestību, arvien neatlaidīgi stājoties pretī iekarotājiem:
Grūti atrast otru tādu zemi, kuras dēļ būtu tik daudz karots, kā mūsu
Latvija. Uz laiku svešzemju tīkotājiem izdevies ieņemt šo zemi, bet
neviens nespēja to paturēt. Atkal un atkal latviešu vīri cēlās kaujai,
lai atbrīvotu savu Tēvzemi. Lai arī latviešu tauta cieta lielus
zaudējumus gadu simteņu ilgajās cīņās, tā nepadevās un izturēja, tāpēc
gods būt piederīgam latviešu tautai. Brīvību izcīnīja ne tikai roku un
muskuļu spēks, bet arī spēcīgais gars un gaišais prāts. Mūsu dziesmās
ielikta tautas gudrība un vērojumi. Nav daudz tādu tautu, kas tā
centušies pēc izglītības un skolām, kā latvieši. Mēs par to varam būt
lepni. Mīlēt savu tautu un zemi tomēr nenozīmē noniecināt citas tautas,
katrai tautai ir savas vērtības, un savas īpatnības. Lai Dievs dod
saprātu pasaules varenajiem vīriem cienīt vienam otra uzskatus un visas
problēmas atrisināt mierīgā ceļā, lai nevienai tautai nevienā pasaules
malā nav jāpiedzīvo kara šausmas un posts.
Pirms 18 gadiem latvieši atkal cēlās, lai Latvija
atgūtu neatkarību. Paldies Dievam, tas neprasīja daudz upuru. Bet
cilvēkiem, kuri piedalījās barikāžu notikumos, bija vajadzīga drosme,
uzupurēšanās un risks. Jo neviens taču nevarēja zināt, kāds būs šo
notikumu gala rezultāts. Šodien šeit ir pulcējušies Staiceles cilvēki,
kuri piedalījās barikāžu notikumos, organizēja, brauca un atbalstīja
kopējo lietu cīņā par neatkarību.

Staicelieši valsts apbalvojumu 1991. gada barikāžu
dalībnieka piemiņas zīme - saņēma no Marinas Kosteņeckas rokām. Viņa -
viena no aktīvākajām barikāžu dienu dalībniecēm, mums visiem zināmā
rakstniece un publiciste uzrunāja svētku dalībniekus: Mani dārgie
laikabiedri, barikāžu dalībnieki, viņu tuvinieki, man ir ļoti liels gods
šodien pasniegt jums unikālu valsts apbalvojumu. Nav atjaunotajā Latvijā
pārāk daudz valsts apbalvojumu Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura
ordenis, Atzinības krusts un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas
zīme. Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme ir unikāls apbalvojums tāpēc, ka
iepriekš pieminētos ordeņus varbūt saņems arī Jūsu bērni un mazbērni par
nopelniem valsts labā, bet šī medaļa paliks tikai vienas paaudzes
ietvaros, jo pienākas tikai tiem cilvēkiem, kas nosargāja toreiz tikko
šūpulī ielikto mūsu valsts neatkarību. Šis apbalvojums paliks vienas
valsts ietvaros, un ir vienīgais valsts apbalvojums, ko var pasniegt pēc
nāves.
Toreiz, kad mēs visi bijām barikādēs, mēs negājām pēc
medaļām, mēs īsti nezinājām, kā viss beigsies, un es vienmēr saku, -
noliecam galvu Jūsu tuvinieku priekšā, kuri toreiz Jūs palaida uz
barikādēm. Jo toreiz, kad braucāt, īpaši jau laucinieki, Jūs
atvadījāties no saviem tuviniekiem, jo pirms braukšanas redzējāt Jura
Podnieka filmēšanas grupas uzņemtos kadrus Viļņā, un neviens no mums
nezināja - vai tāpat tanki neies pa Rīgas ielām, vai neies pāri
ugunskuriem un cilvēkiem, kas pie tiem sēdēja. Tāpēc liels paldies Jums,
kas bijāt tur, un liels paldies Jūsu mātēm, tēviem, sievām, brāļiem
māsām un bērniem.

Lūk, 135 staicelieši, kuriem piešķirts valsts
apbalvojums 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme!

Apbalvojumu saņem Jānis Andersons.

Apbalvojumu saņem Daila Graviņa.
Igors Akūlovs, Agris Andersons, Indulis Andersons,
Jānis Andersons, Vilnis Andersons,
Gundars Apiņš, Marta Apsīte, Ojārs Apsītis, Arnis Arnavs, Ārija Bakmane,
Jānis Bakmanis, Aina Berga, Antis Bergs, Jevgenijs Bergs, Vilnis Bergs,
Ainārs Bērziņš, Aivis Bērziņš, Aldis Bērziņš, Einārs Bērziņš, Jānis
Bisnieks, Ilmārs Blaus, Bitīte Broma, Aigars Broms, Salvis Dreimanis,
Atis Eglītis, Ojārs Grāveris, Daila Graviņa, Indulis Graviņš, Jānis
Grāvītis (1942.g.dzim.), Jānis Grāvītis (1957.g.dzim.), Gatis Grumslis,
Udo Gustavsons, Rihards Žibovskis, Gunārs Hincenbergs (apbalvojums
piešķirts pēc nāves), Zigmunds Hincenbergs, Renāte Ieviņa, Pēteris
Ieviņš, Renāte Jančevska, Ziedonis Jēkabsons, Egils Jūliks (apbalvojums
piešķirts pēc nāves), Ainārs Kalnbērzs, Valdis Kaļiņins, Vilnis
Karlsons, Agris Kažoks, Zigmunds Kipels, Kārlis Kļaviņš, Aldis Kollis,
Ivars Kollis, Ēriks Korps, Arvīds Kotkass, Vija Kruja, Jānis Kruja
(apbalvojums piešķirts pēc nāves), Dzintars Krumholcs, Andrejs Krūmiņš,
Ģirts Krūmiņš, Laimonis Krūmiņš, Ilgvars Kubuliņš, Jānis Laptevs, Juris
Laptevs (apbalvojums piešķirts pēc nāves, tika dāvināts Staiceles
muzejam), Modris Lauva, Ināra Lazdiņa, Māris Lejiņš, Jānis Līdemanis,
Ivars Liepiņš (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Andis Lilenblats,
Edvīns Lilenblats, Daina Lilenblate (apbalvojums piešķirts pēc
nāves),Raimonds Lilenblats (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Jeļena
Līsmane, Andris Līsmanis, Valdis Līsmanis, Arvīds Lūkins, Laimonis
Magone, Jānis Mesters, Laimonis Miglavs, Valentīna Migliņa, Raivo
Migliņš, Pēteris Mūrnieks, Jānis Nerips, Jānis Ozols, Uldis Ozols,
Vilnis Ozols, Arnis Pēcis, Agris Plūmanis, Inta Plūme, Rita Podskočija,
Druvis Podskočijs, Arturs Prancāns, Ina Prokopoviča, Aldis Prokopovičs
(apbalvojums piešķirts pēc nāves), Māris Prokopovičs, Guntis Ratnieks,
Mario Razma (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Gundars Reide, Andris
Rozenbergs (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Agris Rubenis, Antra
Rudzīte, Andris Rumba, Edvīns Rumba, Agris Sāns (apbalvojums piešķirts
pēc nāves), Ēvalds Saukums, Gintis saukums, Gunārs Saukums, Andris
Nikolajs Sīpols, Viktors Skopecs, Ilmārs Skuja, Ints Smiļģis, Aleksandrs
Smirnovs, Egils Strencis (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Egons
Strencis, Juris Strokšs, Daila Suhanova, Ritma Suhanova, Dagnis Suhanovs,
Ziedonis Šmits (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Egons Šteinerts
(apbalvojums piešķirts pēc nāves), Harijs Štemers, Augusts Šternfelds
(apbalvojums piešķirts pēc nāves), Egils Taube, Jānis Treimanis,
Ziedonis Ustrisovs, Andrejs Indulis Vaserbergs, Artis Vaserbergs, Aina
Veise, Kārlis Virsis (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Aleksandrs
Višņakovs, Arturs Vītols, Jānis Vītols, Mārtiņš Vītols, Uldis Vītols,
Staņislavs Vizulis, Viktors Voiņikovs (apbalvojums piešķirts pēc nāves),
Attis Volde, Kārlis Žīgurs (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Aleksandrs
Žuks.

Apbalvojumu saņemot, katrs barikāžu dalībnieks,
pagriežoties pret klātesošajiem apliecināja Gods kalpot Latvijai!
Attēlā: Agris Rubenis.

M.Kosteņecka: Tas ir svēts apbalvojums, jo tauta bez
atmiņas nevar pastāvēt. Mums diezgan bieži jautā, kam vispār vajadzīga
tāda barikāžu piemiņas zīme, vienalga, jūs pilnīgi visus
neapzināsieties, jūs visiem nepasniegsiet šo apbalvojumu, būs kādam
sarūgtinājums, vai vispār vajadzēja? Vajadzēja gan, lai paliktu
vēsturiska atmiņa, lai šī medaļa paliktu muzejos, ja ne katrā mājā. Lai
kādreiz, kad Jūsu mazmazbērni atvērs šuplādi vai aizies muzejā un
ieraudzīs šo medaļu, un jautās kas tas ir, Jūs varētu viņiem pateikt,
ka Eiropā ir divas pilsētas, kuras aizstāvēja savu valsti, savu
neatkarību uz barikādēm tā bija Parīze un tā bija Rīga. Šos vārdus
reiz teica akadēmiķis Jānis Stradiņš, tos nododu Jums tālāk.
Atverot šo kastīti, Jūs redzēsiet tur ir maza
nozīmīte, ko varat nēsāt ikdienā. Lielo medaļu nekautrējaties piespraust
valsts svētkos, lai redzētu tuvinieki, kaimiņi un Jūsu tauta, ka Jūs
esiet varoņi.
Barikāžu notikumos piedalījusies arī Vaideres kundze,
jau 18 gadus tie spilgti glabājas atmiņā: Es atceros tās izjūtas, kad
bijām uz barikādēm un domājām vai viņi nāks mums virsū, vai viņi mums
uzbruks no stadiona, no turienes? Neatnāca. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs bijām
stipri, tāpēc, ka mēs bijām kopā, un mums bija apņemšanās - vai nu, vai
nu. Mēs jutām blakus viens otra plecu. Barikāžu dalībnieka piemiņas
zīmi viņa nav saņēmusi, taču saka: Es jutos tik lepna, kad mans vīrs
saņēma šo piemiņas zīmi, es patiešām domāju, ka tas ir viens no
augstākajiem valsts apbalvojumiem.


Ieva Drone
P.S. Visiem, kuri valsts apbalvojumu 1991. gada barikāžu dalībnieka
piemiņas zīme nesaņēma 23. maija svinīgajā pasākumā, lūgums to saņemt
Staiceles Tūrisma un informācijas centrā Lielā ielā 13, tā darba laikā
(no 1. jūnija darba dienās 10 18, sestdienās 11 16), tālr. 64035371,
mob. 27881859.
|
|