Staicele - Reportāžas - Piemiņas akmens atklāšana

23.05.2009.
„Lai neaizaug piemiņa...” - piemiņas akmens visos karos kritušajiem staiceliešiem atklāšana un 1991. gada barikāžu dalībnieka nozīmju pasniegšana

Divi nozīmīgi notikumi 23. maiju Staicelē pārvērta par svētku dienu - piemiņas akmens visos karos kritušajiem staiceliešiem atklāšana un valsts apbalvojuma - 1991. gada barikāžu dalībnieka nozīmju pasniegšana 135 to dienu dalībniekiem.


Vispirms pasākuma dalībnieki pulcējās pilsētas centrā, kur, blakus esošajam piemineklim Lielā Tēvijas karā kritušajiem staiceliešiem, nogūlis otrs skaists piemiņas akmens - visos karos kritušajiem staiceliešiem, jo 20. gadsimtā latvieši par savas zemes brīvību atdevuši dzīvības karojot vairāku lielvalstu armijās.


Kā ievadā atzīmēja Aina Bergas kundze: „Lai šeit ir tā vieta, kur tuvinieki varētu atnākt atceres dienās un arī citās dienās, varētu nolikt ziedus un pakavēties atmiņās, - lai neaizaug taka, lai neaizaug piemiņa.”


Bijušais Staiceles pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Bakmanis pastāstīja: „2005. gadā Staiceles pilsētas dome pieņēma lēmumu veidot šādu piemiņas vietu. Daudz kas aizmirstas un daudz kas kļūst mazsvarīgs, bet ar šo simbolu – akmeni un mazo uguntiņu, kas tur degs dienu un nakti, mēs gribētu atgādināt gan staiceliešiem, gan staiceliešu viesiem, ka šie 20. gs. notikumi ir tie, kuru dēļ esam lējuši daudzas asaras, kuru dēļ vēl šodien netiekam skaidrībā, kādā virzienā un ko tad īsti darīt – piedot vai nepiedot. Šis ir simbols, pie kura, es ceru, 21. gadsimtā nekas vairs nebūs jāpapildina.”


Piemiņas akmeni visos karos kritušajiem staiceliešiem atklāja tēlnieks Kārlis Īle un Jānis Bakmanis.


Kā jau minēja Bakmaņa kungs, ideja radās labu laiku atpakaļ, to realizēt tika aicināts tēlnieks Vilnis Titāns, taču liktenis viņam atvēlēja vien tik daudz laika, lai savu ideju parādītu skicē.


Kas notika tālāk, stāsta tēlnieks Kārlis Īle: „Varētu teikt, ka vēstures krustceles noveda Viļņa Titāna veidoto mazo skicīti pie manis. Tas bija vadmotīvs, pēc kura man bija sūtība šo darbu iztaisīt. Jāsaka godīgi, šis bija viens no maniem grūtākajiem darbiem - skatījos uz skicīti un mēģināju saprast, ko Vilnis Titāns domājis. Kad biju atradis akmeni - skatījos uz akmeni un domāju, ko Vilnis Titāns domātu skatoties uz šo akmeni, un pa starpu jaucās arī manas domas. Mēģināju to visu apvienot,- lai tur būtu kaut kas no pirmidejas, un kaut kas no manis arī tur ienāca. Tāds tas akmens ir tapis, ceru, ka mans pūles bija tā vērtas.”


Klātesošos uzrunāja Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere: „Latvijas viena no skaistākajām pilsētām - Staicele ir kļuvusi atkal bagātāka. Staicelē ir daudz kas tāds, kas pievelk cilvēkus no visas Latvijas, un šeit ir vēl viens liecinājums tam, ka Staicelē dzīvo cilvēki, kuri prot cienīt savu pagātni un kuri domā par savu nākotni. Strādājot Eiropas Parlamentā, viens no maniem galvenajiem darba virzieniem ir bijis - veidot Eiropā kopīgu izpratni par pagātni, panākt, ka tiek atzīti un respektēti visu noziedzīgo režīmu upuri.

Mums visu laiku stāstīja, ka ir tikai nacistu un fašistu upuri, holokausta upuri. Tas, ko pārdzīvojuši latvieši, igauņi, lietuvieši, arī citas tautas, ka 1940. un 1941. gados bez tiesas un taisnības uz Sibīriju izveda 20 tūkstošus cilvēku, ka no viņiem neatgriezās gandrīz neviens, ka 1949. gadā izveda vairāk kā 60 tūkstošus - šie upuri un arī tie cilvēki, kuri devās bēgļu gaitās, tika noklusēti, it kā tādi nemaz nebūtu. 2005. gadā Eiropas Parlamentā, kad atzīmēja 60 gadus kopš 2. Pasaules kara beigām, Luksemburgas premjers teica, ka 9. maijs viņam ir svētku diena - viņš tajā dienā bija atbrīvots no nacistu jūga, bet viņš aizmirsa toreiz pateikt, ka Baltijas valstis trešo reizi nonāca okupācijā.

Ilgus gadus mēs, būdamas Eiropas valstis, uz vēsturi skatījāmies dažādi. Arī šis piemiņas akmens ir liecinājums tam, ka ļoti bieži latviešu cilvēkiem bija vai nu izvēle, kurā pusē nostāties, vai arī tā bija nejaušība, dzīves piespiesta lieta, nācās karot vienā vai otrā pusē, bet skaidrs, ka sirdī latviešu cilvēki bija par savu Tēvzemi. Latvija nekad nav nevienam uzbrukusi, nekad nav nevienam darījusi pāri, lai nostiprinātu savu varu šīs zemes virsū, tāpēc arī Eiropas Parlamentā (EP) ir daudz izdarīts, lai šī vēstures izpratne kļūtu vienota. Es atgādināšu kaut vai filmu „Padomju stāsts”, kas tagad Eiropai un visai pasaulei atver acis uz to, kas patiesībā notika Baltijas valstīs, Ukrainā, Krievijā. 23. augusts EP ar maniem un arī citu ārvalstu deputātu pūliņiem ir pasludināts par Eiropas mēroga piemiņas dienu nacisma un staļinisma upuriem. Beidzot ir pienācis brīdis, kad Eiropa ir pateikusi – jā, arī šeit bija upuri, totalitārais komunisms bija radījis tādus pašus upurus, ja ne vēl lielākus, kā nacisms. Tā kā šis akmens simbolizē principu, ka mēs gribētu panākt izlīgumu, panākt, lai nekas tāds neatkārtotos, kā pagātnē, kad latviešu tauta tika plosīta no visām pusēm, tā arī Eiropā mēs esam spēruši soļus pretī tam, lai nekas tāds neatkārtotos – kopīga izpratne par pagātni nozīmē arī kopīgu ceļu uz nākotni.


Paldies tiem, kuri pielikuši savu roku, savu izdomu un spēku, lai šāds piemineklis taptu. Tas ir vajadzīgs ne tikai Staicelei, bet vajadzīgs visai Latvijas tautai, tas ir vajadzīgs arī Eiropai.”


Piemiņas akmeni iesvētīja evanģēlists Jānis Šmits: „Laikam jau vienmēr šo zemi sargājusi Dieva mīlestība. Bet Dieva mīlestībai ir arī māsa – Dzimtenes mīlestība, un tādēļ šodien visi, kas tiek pieminēti, tie nezudīs. Mēs varam pateikties, ka šajā brīdī varam brīvi stāvēt uz savas zemes, jo tik bezgala bieži mūsu ceļus šķērsojuši dažādi likteņi, sveši ļaudis deldējuši mūsu māju sliekšņus, smēluši no mūsu akām, bet Dievs atkal ir izvedis mūs brīvē.

Šodien mēs iesvētīsim šo akmeni, - varbūt daudzus gadus tas gulējis Tēvzemes tīrumā, varbūt kādreiz tā aizvējā arājs saļimis no karstajiem saules stariem, varbūt mazs ganiņš uz tā dziedājis dziesmas, bet varbūt arī šajā akmenī bija nolikts likteņa nolēmums, kas tagad atklājies. Jāsaka pateicība, māksliniek, ka Jūs varat atrast akmens sirdi, kura nav smaga, bet viegla. Mīļie mākslinieki, lai Dievs Jūs svētī, ka Jūs šajā vietā esat atstājuši dvēseļu altāri. Dvēseļu altāri mūsu tautai, mums un mūsu nākotnei.”


Pēc neliela klusuma brīža Jānis Šmits aicināja klātesošos vienoties lūgšanā „Mūsu Tēvs debesīs...”


Tad kopīga dziesma „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” un ziedu nolikšana.


Pasākuma otro daļu kultūras nama zālē ar dziesmām par Dzimtenes mīlestību iesāka ansamblis „Dziesmu draugi”.


Muzikālo priekšnesumu sniedza arī Staiceles Mūzikas un mākslas skolas audzēkne Linda Suhanova.


Deputāte Aina Bergas kundze atzīmēja latviešu Tēvzemes mīlestību, arvien neatlaidīgi stājoties pretī iekarotājiem: „Grūti atrast otru tādu zemi, kuras dēļ būtu tik daudz karots, kā mūsu Latvija. Uz laiku svešzemju tīkotājiem izdevies ieņemt šo zemi, bet neviens nespēja to paturēt. Atkal un atkal latviešu vīri cēlās kaujai, lai atbrīvotu savu Tēvzemi. Lai arī latviešu tauta cieta lielus zaudējumus gadu simteņu ilgajās cīņās, tā nepadevās un izturēja, tāpēc gods būt piederīgam latviešu tautai. Brīvību izcīnīja ne tikai roku un muskuļu spēks, bet arī spēcīgais gars un gaišais prāts. Mūsu dziesmās ielikta tautas gudrība un vērojumi. Nav daudz tādu tautu, kas tā centušies pēc izglītības un skolām, kā latvieši. Mēs par to varam būt lepni. Mīlēt savu tautu un zemi tomēr nenozīmē noniecināt citas tautas, katrai tautai ir savas vērtības, un savas īpatnības. Lai Dievs dod saprātu pasaules varenajiem vīriem cienīt vienam otra uzskatus un visas problēmas atrisināt mierīgā ceļā, lai nevienai tautai nevienā pasaules malā nav jāpiedzīvo kara šausmas un posts.

Pirms 18 gadiem latvieši atkal cēlās, lai Latvija atgūtu neatkarību. Paldies Dievam, tas neprasīja daudz upuru. Bet cilvēkiem, kuri piedalījās barikāžu notikumos, bija vajadzīga drosme, uzupurēšanās un risks. Jo neviens taču nevarēja zināt, kāds būs šo notikumu gala rezultāts. Šodien šeit ir pulcējušies Staiceles cilvēki, kuri piedalījās barikāžu notikumos, organizēja, brauca un atbalstīja kopējo lietu cīņā par neatkarību.”


Staicelieši valsts apbalvojumu – 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme - saņēma no Marinas Kosteņeckas rokām. Viņa - viena no aktīvākajām barikāžu dienu dalībniecēm, mums visiem zināmā rakstniece un publiciste uzrunāja svētku dalībniekus: „Mani dārgie laikabiedri, barikāžu dalībnieki, viņu tuvinieki, man ir ļoti liels gods šodien pasniegt jums unikālu valsts apbalvojumu. Nav atjaunotajā Latvijā pārāk daudz valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis, Atzinības krusts un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme. Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme ir unikāls apbalvojums tāpēc, ka iepriekš pieminētos ordeņus varbūt saņems arī Jūsu bērni un mazbērni par nopelniem valsts labā, bet šī medaļa paliks tikai vienas paaudzes ietvaros, jo pienākas tikai tiem cilvēkiem, kas nosargāja toreiz tikko šūpulī ielikto mūsu valsts neatkarību. Šis apbalvojums paliks vienas valsts ietvaros, un ir vienīgais valsts apbalvojums, ko var pasniegt pēc nāves.

Toreiz, kad mēs visi bijām barikādēs, mēs negājām pēc medaļām, mēs īsti nezinājām, kā viss beigsies, un es vienmēr saku, - noliecam galvu Jūsu tuvinieku priekšā, kuri toreiz Jūs palaida uz barikādēm. Jo toreiz, kad braucāt, īpaši jau laucinieki, Jūs atvadījāties no saviem tuviniekiem, jo pirms braukšanas redzējāt Jura Podnieka filmēšanas grupas uzņemtos kadrus Viļņā, un neviens no mums nezināja - vai tāpat tanki neies pa Rīgas ielām, vai neies pāri ugunskuriem un cilvēkiem, kas pie tiem sēdēja. Tāpēc liels paldies Jums, kas bijāt tur, un liels paldies Jūsu mātēm, tēviem, sievām, brāļiem māsām un bērniem.”


Lūk, 135 staicelieši, kuriem piešķirts valsts apbalvojums „1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme”!


Apbalvojumu saņem Jānis Andersons.


Apbalvojumu saņem Daila Graviņa.

Igors Akūlovs, Agris Andersons, Indulis Andersons, Jānis Andersons, Vilnis Andersons, Gundars Apiņš, Marta Apsīte, Ojārs Apsītis, Arnis Arnavs, Ārija Bakmane, Jānis Bakmanis, Aina Berga, Antis Bergs, Jevgenijs Bergs, Vilnis Bergs, Ainārs Bērziņš, Aivis Bērziņš, Aldis Bērziņš, Einārs Bērziņš, Jānis Bisnieks, Ilmārs Blaus, Bitīte Broma, Aigars Broms, Salvis Dreimanis, Atis Eglītis, Ojārs Grāveris, Daila Graviņa, Indulis Graviņš, Jānis Grāvītis (1942.g.dzim.), Jānis Grāvītis (1957.g.dzim.), Gatis Grumslis, Udo Gustavsons, Rihards Žibovskis, Gunārs Hincenbergs (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Zigmunds Hincenbergs, Renāte Ieviņa, Pēteris Ieviņš, Renāte Jančevska, Ziedonis Jēkabsons, Egils Jūliks (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Ainārs Kalnbērzs, Valdis Kaļiņins, Vilnis Karlsons, Agris Kažoks, Zigmunds Kipels, Kārlis Kļaviņš, Aldis Kollis, Ivars Kollis, Ēriks Korps, Arvīds Kotkass, Vija Kruja, Jānis Kruja (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Dzintars Krumholcs, Andrejs Krūmiņš, Ģirts Krūmiņš, Laimonis Krūmiņš, Ilgvars Kubuliņš, Jānis Laptevs, Juris Laptevs (apbalvojums piešķirts pēc nāves, tika dāvināts Staiceles muzejam), Modris Lauva, Ināra Lazdiņa, Māris Lejiņš, Jānis Līdemanis, Ivars Liepiņš (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Andis Lilenblats, Edvīns Lilenblats, Daina Lilenblate (apbalvojums piešķirts pēc nāves),Raimonds Lilenblats (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Jeļena Līsmane, Andris Līsmanis, Valdis Līsmanis, Arvīds Lūkins, Laimonis Magone, Jānis Mesters, Laimonis Miglavs, Valentīna Migliņa, Raivo Migliņš, Pēteris Mūrnieks, Jānis Nerips, Jānis Ozols, Uldis Ozols, Vilnis Ozols, Arnis Pēcis, Agris Plūmanis, Inta Plūme, Rita Podskočija, Druvis Podskočijs, Arturs Prancāns, Ina Prokopoviča, Aldis Prokopovičs (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Māris Prokopovičs, Guntis Ratnieks, Mario Razma (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Gundars Reide, Andris Rozenbergs (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Agris Rubenis, Antra Rudzīte, Andris Rumba, Edvīns Rumba, Agris Sāns (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Ēvalds Saukums, Gintis saukums, Gunārs Saukums, Andris Nikolajs Sīpols, Viktors Skopecs, Ilmārs Skuja, Ints Smiļģis, Aleksandrs Smirnovs, Egils Strencis (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Egons Strencis, Juris Strokšs, Daila Suhanova, Ritma Suhanova, Dagnis Suhanovs, Ziedonis Šmits (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Egons Šteinerts (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Harijs Štemers, Augusts Šternfelds (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Egils Taube, Jānis Treimanis, Ziedonis Ustrisovs, Andrejs Indulis Vaserbergs, Artis Vaserbergs, Aina Veise, Kārlis Virsis (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Aleksandrs Višņakovs, Arturs Vītols, Jānis Vītols, Mārtiņš Vītols, Uldis Vītols, Staņislavs Vizulis, Viktors Voiņikovs (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Attis Volde, Kārlis Žīgurs (apbalvojums piešķirts pēc nāves), Aleksandrs Žuks.


Apbalvojumu saņemot, katrs barikāžu dalībnieks, pagriežoties pret klātesošajiem apliecināja – Gods kalpot Latvijai! Attēlā: Agris Rubenis.

M.Kosteņecka: „Tas ir svēts apbalvojums, jo tauta bez atmiņas nevar pastāvēt. Mums diezgan bieži jautā, kam vispār vajadzīga tāda barikāžu piemiņas zīme, vienalga, jūs pilnīgi visus neapzināsieties, jūs visiem nepasniegsiet šo apbalvojumu, būs kādam sarūgtinājums, vai vispār vajadzēja? Vajadzēja gan, lai paliktu vēsturiska atmiņa, lai šī medaļa paliktu muzejos, ja ne katrā mājā. Lai kādreiz, kad Jūsu mazmazbērni atvērs šuplādi vai aizies muzejā un ieraudzīs šo medaļu, un jautās – kas tas ir, Jūs varētu viņiem pateikt, ka Eiropā ir divas pilsētas, kuras aizstāvēja savu valsti, savu neatkarību uz barikādēm – tā bija Parīze un tā bija Rīga. Šos vārdus reiz teica akadēmiķis Jānis Stradiņš, tos nododu Jums tālāk.

Atverot šo kastīti, Jūs redzēsiet – tur ir maza nozīmīte, ko varat nēsāt ikdienā. Lielo medaļu nekautrējaties piespraust valsts svētkos, lai redzētu tuvinieki, kaimiņi un Jūsu tauta, ka Jūs esiet varoņi.”

Barikāžu notikumos piedalījusies arī Vaideres kundze, jau 18 gadus tie spilgti glabājas atmiņā: „Es atceros tās izjūtas, kad bijām uz barikādēm un domājām – vai viņi nāks mums virsū, vai viņi mums uzbruks no stadiona, no turienes? Neatnāca. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs bijām stipri, tāpēc, ka mēs bijām kopā, un mums bija apņemšanās - vai nu, vai nu. Mēs jutām blakus viens otra plecu.” Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi viņa nav saņēmusi, taču saka: „Es jutos tik lepna, kad mans vīrs saņēma šo piemiņas zīmi, es patiešām domāju, ka tas ir viens no augstākajiem valsts apbalvojumiem.”

Ieva Drone

P.S. Visiem, kuri valsts apbalvojumu „1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme” nesaņēma 23. maija svinīgajā pasākumā, lūgums to saņemt Staiceles Tūrisma un informācijas centrā Lielā ielā 13, tā darba laikā (no 1. jūnija darba dienās 10 – 18, sestdienās 11 – 16), tālr. 64035371, mob. 27881859.