16. maijā jau piekto reizi Latvijā norisinājās starptautiskā akcija Muzeju nakts. Šī gada Muzeju nakts tēmu CEĻOJUMS ierosināja Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Muzeju naktij dota asociatīvi pozitīva devīze - „Kur ta’ tu nu biji?”. Muzeju nakts ir muzeju dāvana apmeklētājiem.

Arī staicelieši piedalījās akcijā jau ceturto gadu. Esam skatījušies filmas, Stārķu pilī pusnaktī, lāpu gaismā dziedājuši Šekspīra sonetus, kopā ar čigānu ansambli aizrautīgi karstasinīgos ritmos dungojuši čigānu romances. Šogad kopā devāmies ceļojumā – laikā un telpā.

Šis gads Staiceles muzejam ir jubilejas gads - aprit tieši desmit gadi kopš muzeja durvis vērtas apmeklētājiem. Kas 10 gados paveikts, stāstīja muzeja krājuma glabātāja Anda Timermane, sakot paldies visiem muzeja vadītājiem un dāvinot piederības zīmi MUZEJA DRAUGS.

1999. gadā Staicelē norisinājās pasākums „Lībieši atgriežas Latvijā”. Šis pasākums bija auglīga darba cēliena noslēgums un vienlaikus arī pieteikums turpinājumam. Iespējams, pirmo graudu senajā Metsepoles novadā meta arhitekte Lūcija Ernštreite, Valta Ernštreita māte. Projektēdama Stārķu muzeju, viņa vienlaikus vedināja meklēt lībiešu pēdas. Staiceles pilsētas domes priekšsēdētājs jau bija dzirdējis par valsts ilgtermiņa mērķprogrammas „Lībieši Latvijā” izstrādi, un tā Lībiešu kultūras centra un Staiceles pilsētas domes sadarbībā tapa kopējais projekts, kuru atbalstīja arī Kultūrkapitāla fonds. 1999. gada 27. martā Staicelē tika atklāts Metsepoles novada lībiešu informācijas centrs un muzejs „Pivālind” (latviski – Svētais putns). Pilsētas dome tā iekārtošanai atvēlēja vienu no senākajām ēkām, kas ir aptuveni pusotra gadsimta veca. Palīgos tika aicināti etnogrāfiskā brīvdabas muzeja speciālisti. Etnogrāfe Īrisa Priedīte kļuva par galveno konsultanti.

Vislielāko ieinteresētību un iniciatīvu izrādīja bijušais domes priekšsēdētājs Jānis Bakmanis – tika meklēti kontakti ar citiem muzejiem, vēsturniekiem, restauratoriem, māksliniekiem un amatniekiem. Rīkotas talkas apkārtnes labiekārtošanai, kurās ar lielu degsmi piedalījās pats domes priekšsēdētājs, pozitīvi uzlādēdams arī citus darbos iesaistītos. Vieni no pirmajiem muzeja eksponātiem ir Bakmaņu ģimenes dāvinājums.

Kā ir teicis bijušais domes priekšsēdētājs: „Katram taču mājās ir savs ģimenes albums, kurā tiek līmētas mīļas un dārgas fotogrāfijas, un kuras ik pa laikam tiek pārskatītas. Un tieši muzejs ir pilsētiņas albums, kurā ‘bildes’ jālīmē mums pašiem.” Varam piekrist viņa uzstādījumam, ka muzejam liels uzsvars jāliek uz šodienas notikumiem, jo šodienas notikumi jau rīt būs vēsture. Pagājušie notikumi ātri aizmirstas, un pēc gadiem kopā likt šo bildi ir ļoti grūti.

Tāpēc mēs, muzejnieki, sakām lielu paldies Bakmaņa kungam par viņa lielo mīlestību pret Staiceli, paldies par to, ka tieši viņš ir šīs idejas autors mūsu novada kultūrvēstures apzināšanai un saglabāšanai. Paldies, ka bijāt kopā ar mums visus šos desmit gadus.

Jānis Bakmanis: „Viens pats nav cīnītājs – ja nebūtu entuziastu, kuri kopā ir ne tikai priekos, bet arī grūtos brīžos kopā, tad šo 10 gadu nebūtu. Saku paldies visiem cilvēkiem, kas darīja labu, lai muzeja lieta attīstītos.”

1999. gada 2. februārī muzejā darbu sāka Jautrīte Pelēkā, apvienojot šo amatu ar līdz tam pierasto darbu bērnudārzā. Sākās eksponātu vākšana: staicelieši bija ļoti atsaucīgi, tika pārlūkotas atvilktnes, skapji, daudzas paaudzēs mantotas lietas nonāca muzejā. Jautrīte kā čakla bitīte mazgāja, tīrīja, šuva un lāpīja. Smagākos darbos palīdzēja tētis – Ziedonis, šis tas restaurējams un sanaglojams. Daudzas negulētas naktis pavadītas darbojoties muzejā. Īpaši smaga pirms muzeja atklāšanas. Pēc tam gandarījums, lepnums par paveikto. Paldies Jautrītei par lielo mīlestību pret dzimto novadu un tās kultūrvēsturi. Jautrīte šo amatu veica sabiedriskā kārtā, bet tomēr virsroku ņēma iesāktā profesija – mazo staiceliešu izglītošana. Arī tagad, katru mācību gadu Jautrīte iesāk ar novada vēstures stundām un katru pavasari un rudeni nāk ciemos uz muzeju. Sakām lielu paldies Jautrītei par lielo ieguldījumu veidojot mūsu kopējo albumu.

Muzeju Jautrītes vietā amatu apvienošanas kārtā uzņēmās vadīt Anita Strokša, Smiltenes meitene Anita, ar lielu entuziasmu bija ķērusies pie Staiceles novada pētniecības. Liels Anitas nopelns bija grāmatas „Labrīt, Staicele!” tapšanā. Bija iekārtots novadpētniecības stūrītis bibliotēkā. Anita aktīvi pievērsās pētniecībai. Jau veidojot grāmatu viņai radās interese, kāpēc daudzām lauku sētām tādi īpatnēji, latviešiem neraksturīgi māju vārdi: Mikas, Ķilas, Kabis? Kā radušies tādi upju nosaukumi: Īģe, Jogla, Salaca? Ko nozīmē Kodaja un Sokas ezers? Meklējot izskaidrojumu šiem vārdiem, viņa nonāca pie jautājuma: kādas tautības cilvēki senatnē dzīvojuši Salacas upes krastos - igauņi, latvieši, lībieši? Sākās patiesības noskaidrošana. Anita uzrakstīja projektu „Sasaukšanās”, kuru atbalstīja Kultūrkapitāla fonds, un Staicelē divu dienu garumā notika Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēde. Tās mērķis bija: pievērst sabiedrības uzmanību lībiešu kultūrvēsturiskajam mantojumam, veicināt sadarbību un radīt kopības sajūtu starp visu novadu lībiešiem. Un Anitai tas ir izdevies, draudzība aizsākās 1999. gadā un sadarbība starp Kurzemes, Rīgas un Vidzemes lībiešiem kļūst aizvien ciešāka. Stipra pleca sajūtu Anita vienmēr ir saņēmusi no savas ģimenes. Paldies Anitai par 3 gadu nesavtīgo darbu muzeja attīstībā, paldies par to, ka bibliotēkas un muzeja sadarbība šajos gados ir kļuvusi vēl ciešāka!

Anita Strokša: „Gribu novēlēt muzejam un staiceliešiem saliedēties, noturēt un attīstīt mūsu mantojumu, kas izveidots.”

1999. gadā savā dzimtajā pagastā, pēc ilgas prombūtnes atgriezās Bergu ģimene, un tūlīt naski sāka piedalīties Staiceles kultūras un sabiedriskajā dzīvē. Pensionētai skolotājai Ainai Bergai nāca piedāvājums – vadīt muzeju. Aina piekrita. Aina – sava dzimtā novada patriote iesāka daudz lielu, jauku projektu. Aina prot komunicēt ar cilvēkiem, un staicelieši sāka bieži viesoties muzejā, arī lai tāpat parunātos par dzīvi. Tā radās daudz jauku ideju pasākumiem, kas kādreiz bijuši tradicionāli Rozēnu pagastā. Liels atspaids un stiprais balsts grūtā brīdi vienmēr ir vīrs Antis. Muzikālais pavadījums vienmēr nodrošināts, jo Antis ir muzikants. Atjaunota tradīcija, kas bija populāra 20.gs. sākumā – Mārtiņdienas Bazārs, ko kādreiz organizēja Staiceles Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Atklāts piemiņas akmens 1949. gadā izvestajiem staiceliešiem. Ainas laikā tika izremontēta muzeja otrā telpa, kurā tika eksponēts Ainas vērtīgākā projekta rezultāts „Šis brīnišķīgais ceļš uz tēva mājām”. Tika apzinātas lauku saimniecības Staiceles pusē, kas darbojušās 20.gs. 20.-30. gados. Ķerties pie pamatīgas atmiņu pārvētīšanas Ainu pamudinājusi arī pašas sāpe par kaimiņu un savām mājām, par vecākiem nodarītajām sāpēm. Šī ekspozīcija guvusi apbrīnu gandrīz no katra muzeja apmeklētāja. Arī uzsāktā papīrfabrikas pētniecība ir Ainas nopelns. Aina ir sirds cilvēks. Katrs darbs, ko viņa dara, tiek padarīts ar lielu atbildību. Viņas sejā vienmēr ir smaids. Sakām sirsnīgu paldies Ainai par padarīto, par to, ka viņa ar muzeju kopā ir vēl līdz šim

Aina Berga: „Kad man piedāvāja strādāt muzejā, domāju tā – mana pamatprofesija ir skolotāja, esmu strādājusi bibliotēkā, kāpēc nepamēģināt arī muzejā? Tā sāku strādāt. Lai vislabāk apgūtu, ko un kā darīt, devos pie citiem muzejniekiem. Apmeklēju Pāles un Limbažu muzejus, biju arī Alojā pie Rasmas Līsmanes un pabrīnījos, cik viņai bagātīgs materiāls savākts, bet tā telpa, kur viņai viss novietots ir skolas bēniņos. Mēs ilgi, ilgi aizrunājāmies un dalījāmies savos iespaidos un viņa teica – nu ilgi es jau te nemitināšos, pēc gada vecajā universālveikalā Alojā tiks atvērts muzejs, un tad mums būs jaunas, plašas telpas. Novēlēju veiksmi un lai viss bagātīgais materiāls būtu cilvēkiem pieejams. Redziet, ir pagājuši tik daudz gadu un Rasmai nav jauno telpu. Bet Staicelē jau manā laikā tapa šī telpa, vēl nākušas klāt telpas bijušajā pasta mājā. Uzskatu, ka tas ir liels solis uz priekšu muzeja darbībā. Un, manuprāt, gudra ir tā paaudze, kura krāj senču gudrības un tikumus muzejā un mācās no tiem. Gudrs ir tas cilvēks, kas uzklausa iepriekšējās paaudzes padomus, tad neiznāk pašam baudīt punus pierē, bet viņš var smelties un izmantot to pieredzi, ko mums sniedz vecāki. Novēlu muzeja darbiniekiem ar tādu pašu sparu turpināt darbu, un lai viss izdodas un veicas.”

2005.gada aprīlī muzejā darbu uzsāka Indra Jaunzeme (attēlā no labās). Šajā gadā muzejs iegūst plānotās telpas novadpētniecības muzejā. Sākas remonts, sākumā tiek izremontētas divas telpas: personālam un maza izstāžu zālīte. Tiek atjaunota viena no vecākajām ēkām Staiceles centrā, kur mājvietu rod Tautas lietišķās mākslas studija „Staicele”. Abas šīs ēkas atklātas 2006.gada jūnijā. Tā kā muzejam ir pienākums akreditēties, sākās krājuma dokumentācijas pārskatīšana, muzeja reglamentējošo dokumentu izstrāde, kartotēkas izveide. Konsultācijas Muzeju valsts pārvaldē, Muzeja ABC kursi - noteikumi mainās, katru muzeja priekšmetu raksturo neskaitāmi dokumenti.

Pašu spēkiem - pateicoties Indras neatlaidībai un izturībai tiek izremontētas vēl trīs telpas; kurās tiek izvietotas ekspozīcijas par lauku sētām un papīrfabriku, trešajā telpā mājvietu rod muzeja krātuve, kas ir vissvarīgākā muzeja darbībā.

2008. gada maijā, pēc Muzeju pārvaldes ieteikuma, muzejā darbu sāk muzeja krājuma glabātāja. Šo darbu uzņēmās Staiceles vidusskolas skolniece Anda Timermane. Kad sāku strādāt muzejā nekad nevarēju iedomāties, ka šeit tik daudz ir jāstrādā. Katrs muzejam dāvinātais priekšmets jāreģistrē četros žurnālos, papildus katram vajag līgumu un aktu, katram priekšmetam nepieciešama krājuma uzskaites kartīte un visa informācija jāievada Nacionālā muzeja krājuma kopkatalogā. Esmu veidojusi izstādes un jaunas ekspozīcijas. Muzejā strādājot ir jāiegulda daudz laika un darba. Muzejs ir mūsu otrās mājas. Muzeja darbinieki ļoti aktīvi iesaistās dažādu pasākumu organizēšanā: pilsētas jubilejas viktorīnā, Barikāžu atceres un piemiņas dienas pasākumu organizēšanā 20. janvārī un 25.martā, Muzeju nakts un „Svētā putna svētku” organizēšanā. Muzejs ņem aktīvu dalību visos Staiceles kultūras pasākumos: Lieldienās, Jāņos, Vimbu svētkos u.c. Turpinās pētniecības darbi pie iesāktām ekspozīcijām: izpētes darbs pie lauku saimniecības un papīrfabrikas vēstures. Ir sākusies Brīvdabas parka un ekspozīcijas izveide. Uzsākta Staiceles Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vēstures izpēte, lai vasarā uzsāktu ekspozīcijas izveidi.

Indra Jaunzeme: „Liels paldies visiem, kas dāvinājuši muzejam kādu priekšmetu. Ceru, ka arī turpmāk Jums mājās atradīsies kāds priekšmets, kas jums liekas nevērtīgs, bet muzejam tas būs vērtīgs, lai mēs kopā varētu salikt lielo Staiceles vēstures puzli.”

Muzejnieka profesija ir ģimenes amats, bez ģimenes atbalsta muzejā strādāt nav iespējams, to ir pierādījuši muzeja desmit gadi:

Muzeja ideju ģenerēt palīdzēja Jāņa Bakmaņa dzīvesbiedre – Ārija Bakmane, kas palīdzēja atrast kontaktus muzejos, meklēt sadarbības partnerus, dāvināja priekšmetus muzeja fondam. Sakām lielu paldies!

Muzeja pirmās direktores Jautrītes Pelēkās tētis, kas vienmēr bija blakus, - restaurēja, zāģēja, nagloja. Vienkārši atbalstīja. Paldies Ziedonim Pelēkam!

Anitas Strokšas ģimene kā čakli rūķīši vienmēr rosījās blakus Anitai. Draudzīgā Strokšu ģimene savu mammu vienmēr atbalstīja grūtā brīdī. Paldies Anitas ģimenei!

Ainas Bergas vīrs Antis kā sargeņģelis blakus savai kundzei. Gan muzikālais pavadījums, palīdzīga roka pasākumu organizēšanā, kopīgi izbraukāti Staiceles lauki, lai vāktu informāciju par lauku sētām. Paldies Antim par atbalstu un ieguldījumu muzeja darbībā!

Indras Jaunzemes vīrs šo muzeja ģimenisko tradīciju turpina, palīdz remontdarbos, ekspozīciju, izstāžu iekārtošanā, sanaglo, sazāģē un izgatavo. Palīdzība nekad netiek atteikta, paldies Mārim!

Arī Andas ģimene - mamma Inese, Tūrisma un informācijas centra vadītāja, un vecmāmiņa Ilga Līsmane allaž ir blakus un palīdz īstenot Andas un Indras idejas. Attēlā: Inese un Anda.

Muzeja draugu pulkā ir arī šovakar redzētais un dzirdētais ansamblis „Dziesmu draugi”. Šī draudzība aizsākās 2004. gadā, kad viņu mēģinājumi notika Dienas aprūpes centrā, blakus muzejam. Aina bieži klausījās viņu skanīgās dziesmas. Un tā pirmais kopīgais darbs – pasākums „Šis brīnišķīgais ceļš uz tēva mājām”. Šī draudzība ilgst jau sešus gadus. Paldies Dziesmu draugiem un viņu vadītājai Dzidrai Rocei.

Paldies visiem staiceliešiem, kas palīdzējuši veidot pilsētas vēstures albumu, paldies visiem, kas muzejam uzticējuši savas dzimtas relikvijas, paldies visiem muzeja draugiem. Ceram, ka visiem kopā mums izdosies izpētīt sava pagasta vēsturi un pilsētas albumā nebūs nevienas tukšas un baltas lapas...

Pilsētas domes vārdā muzejniekus sveica domes priekšsēdētāja vietnieks Gatis Endziņš: „Muzejam pagājuši 10 gadi, gribētos teikt, ka tas ir ļoti īss laiks, jo likās, ka muzejs tika veidots vēl tikai aizvakar. Konsultējoties ar muzeja darbiniekiem, secinājām, ka muzejā savāktie materiāli sniedzas vēsturē nedaudz senāk par pēdējiem 100 gadiem, bet muzejam pašam jau ir 10 gadi, tādēļ muzejs jau ir zināma Staiceles vēstures sastāvdaļa. Līdz šim tiekoties ar cilvēkiem no Staiceles un ciemiņiem, man nācās dzirdēt atzinīgus vārdus – jums ir interesants, jauks muzejs, mums bija interesanti, bet daļa staiceliešu prasa - kur tas muzejs īsti ir. Kāpēc tā - šodien saņēmu atbildi – muzejs ir veidots kā albūms, un kam mēs parasti rādām albūmu? Viesiem, taču paši to ne katru dienu šķirstam, paši reizēm esam aizmirsuši, kas tajā albūmā īsti ir. Gribētos novēlēt muzeja darbiniekiem neizsīkstošu darba sparu, un visiem staiceliešiem - šo albūmu tomēr biežāk šķirstīt.”

Muzeja ēkās bija skatāmas vairākas ekspozīcijas:

Par lauku sētām.

Papīrfabrikas vēstures telpā apmeklētājus kā izpildkomitejas sekretāre (pat ar tā laika deputātes nozīmīti un apliecību) sagaidīja Vēsma Rīmane.

Jaunākiem bērniem bija interesanti iepazīties ar rakstāmmašīnu. Plašu atskaņotājs skandināja Padomju laika mūziku, bet vislielāko iespaidu uz apmeklētājiem atstāja pēdējā papīrfabrikas direktora vaska figūra.

Nelielajā izstāžu zālē muzeja 10 gadi skatāmi bildēs.

Darbojās kroga bufete.

Turpat varēja dejot, dzīvo mūziku spēlēja kapela „Pažobele”, jaunieši dziedāja kopā ar muzikantiem.

Ļoti atzinīgi tika novērtēta Ilgas gatavotā gardā lībiešu putra.

Zinošākie piedalījās viktorīnā un nakts orientēšanās sacensībās.

Brīvdabas parkā bija atvērta klētiņa, kur varēja skatīt darinājumus no meitas pūra.

Mākslas austuvē Tautas lietišķās mākslas studijas „Staicele” vadītāja Velta Kīne sagaidīja daudzus apmeklētājus, te varēja piedalīties muzeja desmit gadu jubilejas deķīša aušanā.

Auda gan lieli, gan mazi. Attēlā: Muzejā pavadītos gadus gaišā svītrā ieauž bijusī vadītāja Aina Berga.

Pēc tam katrs audējs kopā ar vēlējumu parakstījās. Attēlā: parakstās Meldra, viņa auda kopā ar māmiņu Ivetu.

Muzeju naktī Staiceles muzejā viesojās ap 200 apmeklētāju, arī no Limbažiem, Salacgrīvas un Ainažiem.

Muzeja darbinieces Indra un Anda saka paldies visiem, visiem staiceliešiem, kas dāvinājuši (nodevuši) eksponātus muzeja krājuma papildināšanai. Paldies visiem Staiceles pilsētas iestāžu darbiniekiem par sadarbību un atsaucību. Paldies Aigaram Meisteram.

Mīļš paldies par palīdzību Muzeja nakts organizēšanā un norisē Edītei, Ilgai, Andai, Inesei, Vēsmai, Mārim J., Dairai, Ainai Bergai, Daināram, skolotājai Dzidrai Rocei un Dziesmu draugiem, Antim un Ziedonim, Annijai, Sabīnei, Laurai un visiem tiem, kas palīdzējuši šajā un citos muzeja rīkotajos pasākumos!

Teksts – Indra Jaunzeme, Anda Timermane, Ieva Drone
Foto – Ieva Drone