Ziemassvētku laikā mēs kļūstam labāki, atvērtāki un sirsnīgāki, ieklausāmies sirdīs, ko citkārt nebijām sadzirdējuši. Un ne jau tāpēc, ka negribējām, tās vienkārši nemēdz saukt līdzcilvēkus palīgā savu skumju vai problēmu gadījumā. Taču ziemas saulgriežu klusajos brīžos, kad savā ikdienas ritmā cenšamies ieklausītos dzīves grūtdieņu skumjajos sirdspukstos, saprotam, cik reizēm niecīgas ir pašu nedienas.

2008. gada 17.decembrī mēs, Staiceles vidusskolēni, kultūras vēstures skolotājas Ineses Baltmanes vadībā devāmies uz Ainažu filiāles Vīķu Bērnu psihoneiroloģisko klīniku ”Vīķi”, lai kopīgi darbotos ar šiem bērniem un, protams, dāvātu viņiem Ziemassvētku prieku projektā „Atver savu sirdi!”.

Pieteicās 11 vidusskolēni: Evija Blūme un Laila Krastiņa (10.klase), Dārta Vilne, Agate Ļebedeva un Kristīne Krišjāne (11.klase), Anda Timermane, Diāna Volde, Rota Priede, Mārtiņš Strokšs, Kristaps Krūze un Jānis Ivanovs (12.klase).

Vīķos mūs sirsnīgi sagaidīja galvenā ārste Rasma Upmane, tad mazliet satraukti ieradās vecākās grupas slimnīcas bērni, sasēdās divās rindiņās un ar mirdzošām actiņām klausījās visā teiktajā.

Vispirms katrs nolasījām pa sirsnīgam dzejolītim, tad iesaistījām jaunos draugus ļoti dažādās kopīgās nodarbēs, piemēram, īpašu zivtiņu krāsošanā un dekorēšanā.

Soli pa solim centāmies rast kontaktu ar bērniem, uzmanīgi ieklausoties viņos. Daudz sarunājāmies, paši mācījāmies izprast šo bērnu psiholoģiju, viņu pasauli. Tā mums šķita tik citāda, bet dziļi cilvēciska.

Tikšanās reizei bijām sagatavojuši nelielus kartona zābaciņus, uz tiem kopīgi zīmējām visdažādākās Ziemassvētku noskaņas, uzrakstījām katra bērna vārdu gan uz zivtiņām, gan zābaciņiem, uzlīmējām Ziemassvētku dzejolīšus.

Vēl bērniem dāvinājām mazas, pašu gatavotas filca bumbiņas un metamos kauliņus, par tiem viņi bija tik pārsteigti un bezgala sajūsmināti. Nākamais mūsu sarūpētais prieks viņiem – vissaldākā, gardākā svētku kūka, pašu cepta.

Kopīgā saskaņā, darbībā un gaišās emocijās aizritēja vairākas stundas. Kādas mums, jauniešiem, bija izjūtas? Šķiet, šie bērni tik ļoti gaida smaidus, samīļošanu, uzmanību, sarunas, klātbūtni – dvēseles siltumu. Kā jebkurš no mums...

Vienai no projekta dalībniecēm kāds Vīķu bērns vaicāja: „Tu ņemsi mani līdzi? Vai atnāksi vēl ciemos?” Kad gājām rotaļās: „Kas dārzā?” un „Ādamam bij’ septiņi dēli”, kāda sajūsma valdīja visapkārt! Izjūtas, ko mēs piedzīvojām, ļoti personiskas un vārdos pat neizsakāmas.

Varam vienīgi apbrīnot sievietes, kas šajā klīnikā strādā, jo bērni ir ļoti emocionāli un jūtīgi, daudz jūtīgāki nekā mēs savos 19 gados spējām iedomāties. Viņi priekšmetus redz un izjūt savādāk.

Atvadoties katram Vīķu bērnam dāvinājām savu mīļāko bilžu grāmatiņu ar vēlējumu – jaunajā gadā satikties atkal.

Kā liktenis vai Dievs iedala, kurš bērniņš piedzims vesels, kuram būtu jāpiedzimst slimam? Vai pasaule ir iekārtota kā spēle ar mums, cilvēkiem? Katra sirds gaida brīnumu, tāpēc lūdzu Ziemassvētku zvaigznei, lai tā palīdz dzimt veseliem bērniem un augt laimīgiem, lai mūsu nākotne pavērtos skaistāka nekā šobrīd – nedz ar asaru un skumju kamolu kaklā, bet patiesu dzīvesprieku par laimīgu bērnību.

Pēc projekta, ar skolotāju Inesi Baltmani apskatot fotogrāfijās sevi kopā ar bērniem, varējām redzēt – mēs visi esam tik līdzīgi Ziemassvētku gaismā.

Rota Priede,
Staiceles vsk. 12.klase

Ineses Baltmanes foto