Staicele - Reportāžas - Spožā nots

08.08.2008.

Paldies mūzikai, paldies saksofonam, paldies visiem!

     Ar virsrakstā minētiem komponista un mūziķa Alvila Altmaņa vārdiem brīnišķīgā un mīlestības pilnā koncertā noslēdzās džeza mūzikas radošā nometne „Spožā nots”, kas Staicelē ilga no 3. līdz 8. augustam. Nometnē savu muzikālo izglītību ar zināšanām un prasmēs saksofona spēlē jau trešo gadu papildināja Latvijas mūzikas skolu un vidusskolu jaunieši. Taču šogad nometnes producents un mākslinieciskais vadītājas Alvils Altmanis darbības programmā bija iekļāvis arī meistarklases vokālajā dziedāšanā.

Jolanta Gulbe, brīnišķīga dziedātāja, pazīstama gan Latvijā, gan pasaulē, vienu nedēļu bija vokālā pedagoģe radošajā nometnē „Spožā nots” un mācīja dziedāt 6 meitenēm. Vairāk stāsta viņa pati.

Jolanta Gulbe: „Nedēļa nav daudz laika, bet arī nevarētu teikt, ka tas ir mazs laiks - kaut ko tomēr man izdevās meitenēm parādīt. Protams, vairāk vai mazāk sanāca tā - no visa pa bišķim. Es par to priecājos, jo devu lielu ieskatu gan no vokālās tehnikas puses, gan izpildījuma, rādīju dažādus vingrinājumus, kā uzturēt sevi formā, kā pareizi iedziedāties, mācījāmies improvizācijas. Rādīju meitenēm, kas ir mūzika, ka tas nav tikai tā – ko tu iemācies un pie tā paliec, ka mūzika ir arī jāmeklē ārpus iemācītām sienām.

Mēģinājām strādāt, laužot savus personīgos stereotipus un kompleksus. Ļoti priecājos, ka visām meitenēm izdevās tikt pāri savām bailēm. Meitenes uzdrīkstējās, un, iespējams, viņas izdzirdēja no sevis ko tādu, par ko agrāk nevarēja iedomāties, ka viņas ko tādu spēj. Centos viņām stāstīt, ka viss ir vairāk vai mazāk saistīts ar mūsu domāšanu,- ja mēs nospraužam robežu, par kuru tālāk neiesim, tad arī diez vai tajā virzienā tiks solis sperts. Mēs centāmies jaukt šīs barjeras. Es priecājos, ka mums izdevās ar meitenēm, ar katru, iemācīties kādu dziesmu, džeza tēmu un trīs drosmīgākās no viņām koncertā dziedās solo.


Visas kopā dziedās Wonderfull world

Kāda ir meiteņu muzikālā izglītība?

Jolanta Gulbe: „Līmenis meitenēm ļoti dažāds, piemēram, Baiba no Rīgas bija vispār bez muzikālās izglītības, viņai tikai koru prakse. Bet parasti ar šādiem cilvēkiem, ja viņiem nav „lācis uz ausīm uzkāpis”, ir visvieglāk strādāt, jo viņi neko nezina, neko nemāk, viņi dara, ko tu saki. Viņiem nav bremžu – kā tu saki, tā viņi lec. Tur arī rodas kaut kas interesants. Es nesaku, ka rīt viņa ir jau māksliniece, bet tas, ka cilvēks sevi pamēģinājis, ka viņš sevi atklājis un apjautis kaut kādās lietās, un viņam aug vērtība pašam par sevi, tas mani ļoti priecē. Nometnes otrajā dienā mums pievienojās 10-gadīgā Staiceles meitene Dina, ļoti droša meitene, aktīvi visā piedalījās, mācījās dziesmiņu, koncertā dziedās arī kopdziesmā.


Nometnē bija meitenes, kurām jau ir muzikālais pamats – pianiste Kristīna Trezune (attēlā) koncertā dziedās My funny Valentine, tad bija divas meitenes - saksofonistes. Pavisam kopā sešas, viena gan saslima pašā pirmajā dienā, tā mēs būtu septiņas. Pirmajā gada tas ir optimālais daudzums, kad pasniedzējam reāli ir ar ko strādāt. Pietiek enerģijas, lai katrai meitenei atsevišķi pievērstu uzmanību.”

Kā Jūs vērtējat šo nometni kopumā, ko nozīmē tik ļoti aizņemtiem māksliniekiem nedēļu „izrauties” no savās intensīvās dzīves?

Jolanta Gulbe: „Ja šādu momentu savā dzīvē paņem kā vienu no detaļām, uzskatu - tā ir pietiekoši svarīga, interesanta un jaunradoša. Mācot bērnus un sakaroties ar viņiem, notiek enerģijas apmaiņa - tu pats uz sevi paskaties mazliet savādāk un redzi, kādu prieku viņi gūst un kādi ir rezultāti, tad gribas to darīt vēl. Būtu brīnišķīgi, ja šādu nometni varētu attīstīt vēl plašāk - iekļaut, teiksim, pianistu klasi, ģitārspēli, bungu spēli, tad tā būtu pilnvērtīga nometne. Tas būtu brīnišķīgi, jo Latvijā tiešām šādas nometnes bērniem nav. Ir vairāk vai mazāk tikai dziedošās nometnes, vai atkal skolotājiem - Saulkrastu nometne, Rīgas ritmi, taču tur viss ir profesionālākā, augstākā līmenī. Bet šāda nometne būtu orientēta uz bērnu vispusīgu izglītošanu, te tiktu veidota izpratne par mūsdienu mūziku, viņi iegūtu papildus informāciju, reāli tiktu veidota viņu gaume. Diemžēl šodien bērnu gaumi nosaka tas, kas skan pa radio un TV. Nometnē viņi paši atklāj jaunas lietas un daudzus brīnumus priekš sevis, tas viņus audzina.”

Vai mazpilsēta ir šādai nometnei piemērota vieta?

Jolanta Gulbe: „Tam nav nozīmes. Ja bērns brauc ar mērķi, viņam ir pilnīgi vienalga kur, kaut vai Igaunijā. Viens puisis teica – tie, kas grib mācīties mūziku, brauc uz šo nometni, kas grib mācīties bumbu spēlēt, brauc uz citu nometni. Domāju, ka pati labākā reklāma ir bērnu teiktais, ko viņi nodod no mutes mutē. Ja būs paticis, nākošajā gadā dalībnieku būs vairāk. Ne vienmēr varbūt jāmeklē cēloņi un jāizprot, kāpēc šogad ir mazāk dalībnieku, kā iepriekš. Mūsu, pasniedzēju, attieksme un darba intensitāte pat vēl spēcinājusies. Šie bērni ir ieguvuši dubultā, arī par tiem, kas neatbrauca. Mēs strādājam ar tādu pašu atdevi, neatkarīgi no dalībnieku skaita.”


Katram nometnes dalībniekam ir savs stāsts, kas saistās ar vārdu salikumu „Spoža nots”, bet Viktorija Semeņenko (attēlā priekšplānā) Staicelē ir jau trešo reizi. Lūk, ko viņa pastāstīja.

Viktorija Semeņenko: „Mana muzikālā izglītība šobrīd – pabeigts Rīgas Doma kora skolas pirmais kurss, džeza nodaļa, saksofons. Par nometni „Spožā nots” pirms trim gadiem man pateica māsa (viņa to uzzināja internetā). Tobrīd man bija aktuāli aizbraukt uz kādu nometni saistībā ar mūziku. Atbraucu šeit un, pateicoties tam, sāku virzīties vairāk uz džezu. Pasniedzējs Deniss Paškevičs ļoti iedvesmojošs kā personība, ļoti aizrāva. Pēc tam cītīgi mācījos, pabeidzu tajā gadā mūzikas skolu un pamatskolu, lai varētu iestāties Rīgas Doma kora skolā.


Tagad varu teikt, ka pateicoties nometnes pasniedzējiem, arī džeza mūzikas vēstures pasniedzējam Indriķim Veitneram (attēlā kreisajā pusē), iestājos šajā skolā.

Esmu pat vairāk nekā pārliecināta, - JĀ!, šādu nometni vajag. Pirmo reizi tu atbrauc un liekas,- tas nav mans. Atbrauc otrreiz un sāc domāt,- varbūt tomēr ir. Tu sāc vairāk analizēt, vairāk saproti no tā visa, ko tev stāsta. Ar katru reizi iegūsti vairāk un vairāk – tas ir pirmkārt. Otrkārt – iepazīšanās. Ja gribi būt kaut vai klasiskais mūziķis, tev jābūt kaut kādām pazīšanām, lai vieglāk varētu strādāt, lai varētu izvēlēties sev kolēģus, ar ko sadarboties. Un vēl - cilvēkam ļoti vērtīgi ir muzikāli nodarboties. Šogad pirmo reizi aizbraucu uz Saulkrastu džeza nometni. Līdz šim man bija tāds uztraukums un bailes, ka es tur neiederos, ka nespēju tādam līmenim tikt pāri.”

Kā vajadzētu izplatīt informāciju par šo nometni?

Viktorija Semeņeko: „Nedomāju, ka ļoti pietrūkst informācija. Tie, kam interesē, to ļoti viegli atrod internetā. Caur pazīstamiem arī var uzzināt. Var jau kādu reklāmu ielikt avīzē, varbūt kāds ieraudzīs. Šis pasākums nav komerciāls, te strādā cilvēki, kuri atdod sirdi un dvēseli, viņu mērķis nav vairāk nopelnīt. Deniss Paškevičs un Altmaņa kungs ir gatavi atdot visu nepieciešamo jaunu zināšanu ieguvei. Mēs esam salīdzinoši neliels pulciņš, kādi 30 cilvēki, arī iepriekšējos gados bija tāpat, tas rada privātāku gaisotni, varam viens otru labi iepazīt, esam ļoti tuvu un cieši. Šāda nometne pārvēršas par vasaras tradīciju – par vienu nedēļu ir skaidrs, kur tu to pavadīsi.”

Vai mazpilsēta ir šādai nometnei piemērota vieta?

Viktorija Semeņenko: „Man šķiet, ka šādam pasākumam mazpilsēta ir ļoti jauka vieta – nav kas novērš uzmanību, neesi ar shopingiem aizņemts vai vēl kādām tādām lietām, te vari nodoties mūzikai. Tev visu dod – ēst, gulēt, telpas, kur trenēties, ko vēl vajag?”

Vai nākamajā gadā konkursā piedalīsieties?

Viktorija Semeņenko: „Nemāku pateikt, tad jau redzēs, kāds būs līmenis, sajūtas utt. Iespējams.”



2008. gada 8. augusta (08.08.08!!!) pievakarē Staiceles kultūras namā izskanēja divu stundu garš koncerts, kurā muzicēja radošās nometnes „Spožā nots – 2008” meistarklašu pasniedzēji un studenti. Īpašo auru vai mīlestības un pozitīvisma pilno gaisotni, kas kopīgi vienoja mūziķus un klausītājus un ko katrs ierakstīs savā dvēseles atmiņā, varēja sajust tikai klātienē.

Koncerts iesākās ar 2006. gadā uzrakstīto Alvila Altmaņa skaņdarbu Mums Tevis pietrūkst, veltījumu Raimondam Raubiško - tik emocionāli, ka uz brīdi pat aizkavēja tradicionālos aplausus. Jau deviņus gadus, paša Raimonda Raubiško iedibināti, un nu viņa tuvāko draugu turpināti, Staicelē notiek džeza saksofonmūzikas pasākumi. Nākamajā gadā, kas būs Raimonda Raubiško 70. jubilejas gads un „Spožās nots” 10. pastāvēšanas gads, iecerēts starptautisks konkurss džeza saksofonistiem. Lai izdodas!


Saksofonu kora meistarklases pasniedza Ziedonis Puķītis (attēlā labajā pusē kopā ar Staiceles mēru Jāni Bakmani), Skrīveru Mūzikas skolas pedagogs.


Radošās nometnes producents un mākslinieciskais vadītājs Alvils Altmanis, kurš šajā nometnē atbildēja par visu un svīda par visiem, teica paldies Staiceles pilsētas vadībai, ēdnīcas darbiniecēm, Krastiņa kungam un viņa komandai, Dienas aprūpes centra, bibliotēkas un Mūzikas skolas dāmām, jautrajām dāmām veikalā Top, paldies visiem zināmiem un nezināmiem palīgiem, un vēl: „Milzīgs paldies bērni jums, ka jūs esat šeit, ka jums šī lieta interesē, paldies jūsu vecākiem, paldies skolotājiem meistarklašu pasniedzējiem – Ziedonim Puķītim, Indriķim Veitneram, Madaram Kalniņam, Andrim Gruntem, Kasparam Grigalim, Jolantai Gulbei un Denisam Paškevičam.”


Koncerta laikā tika sveikti visi studenti – katrs saņēma Sertifikātu, kas apliecina dalību meistarklasēs, un disku Balticness - dāvanu no ZE PIRATS - vienīgās džeza mūzikas izdevniecības Latvijā. Diskā ierakstīta mūzika no grupas Riga Groove Electro koncerttūres pa 11 Eiropas valstīm projekta Balticness ietvaros.


Patiesu cieņu studentu un kolēģu acīs iemantojis džeza mūzikas vēstures meistarklašu pasniedzējs Indriķis Veitners. Pirms muzicēšanas viņš uzrunāja klātesošos: „Visu cieņu Staicelei, jūs esat absolūti malači, jo Latvijā nav daudz tādu vietu, kur tik ilgstoši tiek turpinātas saksofona tradīcijas, kas iedibinātas deviņus gadus atpakaļ. Atceros pirmās divas reizes, man ar šiem konkursiem saistās ļoti mīļas atmiņas. Raimonds Raubiško aicināja mūs, piedalījāmies kā konkursanti, toreiz kājas trīcēja, kad kāpu uz šīs skatuves. Man ir patiess prieks, ka te viss turpinās, paldies Alvilam, jo viņš jau otro reizi aicina mani te lasīt lekcijas – to daru ar lielu prieku. Lai nākošajā gadā izdodas noturēt atkal konkursu.”


Visskaistākās meitenes ar saksofoniem – Skrīveru kvartets


Meistarklašu pasniedzēju kvartets - students Jānis Kursītis, Indriķis Veitners, Alvils Altmanis un Deniss Paškevičs.


Pirmo gadu nometnē piedalās Vadims Makarovs, koncertā viņš spēlēja kopā ar pasniedzēju Denisu. Sveicot Vadimu, Deniss Paškevičs piebilda: „Man liekas, ka viņa saksofons dzied.”


Kopā ar Skrīveru kvarteta meitenēm muzicē pasniedzēju kvartets.


Daudzus pateicības vārdus un vēlējumu - Tā turpināt!, šajā koncertā saņēma Ārija un Jānis Bakmaņi, jo tieši viņi deviņus gadus tura roku uz pulsa visā, kas saistīts ar „Spožās nots” pasākumiem.

Jānis Bakmanis: „Vienmēr gaidu šo gada notikumu pilsētā, kas iebrauks jaunie mūziķi – saksofonisti un šogad arī dziedātāji. Paldies par skaisti skanošo nedēļu!”


„Džin džin dziesma portugāļu valodā stāsta par dievišķās mīlestības pieskārienu, kura mums vajadzīga katram. Dievs visu laiku mums ir blakus, bet īpaši tuvu viņš mums ir mūsu dzīves grūtākajos brīžos, pat ja mēs neticam, tas ir blakus, - mums tikai atliek viņu uzrunāt...” – tā savu uzstāšanos iesāka Jolanta Gulbe.


No atmiņas neizzūd studentu atzītā pasniedzēja Denisa Paškeviča uzruna jauniešiem koncerta laikā: „Mīļie audzēkņi, paldies jums! Es redzu šeit profesionālus skaistus gudrus pilnvērtīgus cilvēkus, kuru dzīves ir piepildītas ar viņu aicinājumu. Es redzu cilvēkus, kuriem viss izdodas, kuri Latvijā uzbūvēs jaunu džeza ēru. Es redzu cilvēkus, kuri būs laimīgi spēlējot ne tikai savu instrumentu, bet arī to lielo spēli, kuru saucam par dzīvi. Esot jums laimīgiem, jūs darīsiet arī citus laimīgus.” Pēc tam domāju par vārda spēku un to, cik bieži šādu uzrunu dzird vispārizglītojošo skolu skolēni no savu skolotāju mutēm...

Raimonda Raubiško vārdā nosauktā konkursa „Spožā nots” rīkoto radošo nometni „Spožā nots-2008” Latvijas saksofona un vokālās mākslas izpildītājiem džeza mūzikas žanrā finansiāli atbalstīja Staiceles pilsētas domes iestādes – Staiceles Mūzikas un mākslas skola, Staiceles vidusskola, Staiceles bibliotēka, Dienas aprūpes centrs un personīgi - Ārija un Jānis Bakmaņi, kā arī mūziķu apvienība ZE PIRATS. Eiropas Starpkultūru dialoga gadā pasākumu „Spožās nots-2008” finansiāli atbalstīja arī Eiropas Komisijas Informācijas punkts Europe Direct Staicelē.

Mūzikai pieder tāda burvju vara – vienā mirklī uzrunāt cilvēku dvēseles. Tāpēc patiess PALDIES radošās nometnes māksliniekiem, organizatoriem un finansiāliem atbalstītājiem!

Sagatavoja Ieva Drone