02.08.2008.

Staicelieši Mazirbē

Kees kõnkad pālõ piedāg ladād
Vel tēriņtõbõd līvidi.

Tur smilšu kāpās priežu smailes
Sveic lībiešus vēl šobaltdien.

Šodien nešaubīgi varam uzskatīt par maldīgu viedokli, ka Vidzemes lībieši izmiruši jau 19. gs. otrajā pusē. Pētījumi pierāda, ka lielākā daļa šo lībiešu dzimtu bijušas plašas un sazarotas, un to pēcteči izklīduši ne tikai pa tuvāko apkārtni, bet pa visu Latviju. Izzudusi gan šeit lībiešu valoda, arī viņu etniskā apziņa jau sen. Pagaidām precīzāko Vidzemes lībiešu dzimtu uzskaitījumu veicis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis A.J. Šēgrēns 1846. gadā. Skaitot gadus tas liekas tik bezgala sen, skaitot cilvēku mūžus un paaudzes – ne pavisam tik sen. Un tāpēc vēl ir iespējams atrast un atšķetināt paaudžu saites, kas kādu no mums vieno un saista ar senajām lībiešu dzimtām.

Jāsaka paldies tiem cilvēkiem, kuri cenšas saglabāt lībiešu valodu, kultūru, sadzīves tradīcijas un parašas, rīkojot ikgadējā lībiešu nometnes Mazirbē, tā bagātinot Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma pūru. Jau otro gadu es ar savām trim mazmeitiņām piedalījos paaudžu nometnē. Ieradāmies svētdien, 27. jūlijā, un paspējām arī uz iepriekšējās (bērnu un jauniešu) noslēguma ceremoniju, kurā bija patīkami dzirdēt, ka goda nosaukumu „Varenākais lībietis” ieguva staicelietis Kristaps Taulavičus, un ne tikai šogad – bet jau ceturto gadu, kamēr pastāv un darbojas nometne, šis tituls vienmēr piederējis staiceliešiem.

Attēlā: Bērnu un jauniešu nometnes noslēgumā – centrā Kristaps Taulavičus – Labākais jaunais lībietis 2008.

Pirmdien sākās paaudžu nometne. Dzīvojām un darbojāmies pēc nometnes vadības izstrādāta dienas režīma. Jāsaka, ka daudz ieguva visas paaudzes. Mācījāmies gan lībiešu valodu, gan dziesmas un rotaļas, pētījām lībiešu rakstus un krāsu salikumu, un paši tos mēģinājām likt lietā, apgleznojot akmentiņus.

Apmeklējām laivu kapsētu Mazirbē, un katrs, atbilstoši savām spējām, mēģināja to attēlot grafiski.

Dzirdējām, ko lībiešu valodas pārstāvji redzējuši, dzirdējuši un piedzīvojuši somugru tautu valodu kongresā Hantimasijskā Sibīrijā.

Attēlā: Aina Berga ar mazmeitiņām Amberu un Deiziju un Inese Meistere Ventspilī.

Ekskursiju dienā Ventspilī apmeklējām muzeju, amatnieku namiņu, izbraucām ar kuģīti „Hercogs Jēkabs” pa Ventu līdz jūras vārtiem. Vislielāko iespaidu un pārdzīvojumu atstāja glītrakstīšanas stunda Amatnieku nama skolas galā, kur savulaik mācījies Krišjānis Barons. Skolotāja – gide ventiņu izloksnē 30 minūšu laikā ar glītrakstīšanas stundas metodikas palīdzību izskaidroja dzīves pamatprincipus un jēgu. Tikai žēl, ka man – kā sliktam skolēnam, atmiņā maz kas palicis.

Katru dienu pāris stundas baudījām arī sauli un jūru, bet vakaros vērojām saulrietu pie jūras.

Žēl, ka netikām uz nometnes noslēguma svētkiem, bet cerēsim uz citu gadu!

Lai spēks, veselība un enerģija nepietrūkst Lilitai – nometnes organizētājai un Brigitai – nometnes vadītājai! Lai veiksme un baltas dieniņas dzīvē visiem tiem cilvēkiem, ar kuriem liktenis mūs saveda kopā nometnē.

Attēlā: Inese Meistere, viena no nometnes audzinātājām Ilze un Maija Alekse - viņa jau otro gadu staiceliešus priecēja ar flautas spēli Pivālind svētkos.

Attēlā: Fragments no uzveduma „Lībiešu asinis”, kas notika Līvu svētkos.

Aina Berga,
Ineses Meisteres foto