23.05.2008.

„Baudiet to, kas esat, Ceļā uz to, kas vēlaties būt!” – Pēdējā zvana svētki Staiceles vidusskolā

23. maijā Staiceles vidusskolas 9. klases skolēni kopā ar skolotājiem un vecākiem satikās Pēdējā zvana svētkos.

Skolēni saņēma dzīvesgudrus vēlējumus tuvākai un tālākai nākotnei, savukārt skolotāji – paldies par deviņos gados gūtajām zināšanām. Pēdējā zvana svētki ir signāls tam, ka sākusies eksāmenu sesija. Savas zināšanas skolēni rādīs trijos mācību priekšmetos – latviešu valodā un literatūrā, Latvijas un pasaules vēsturē, matemātikā. Tad, ar izlaidumu 13. jūnijā, pirmais posms izglītības iegūšanas ceļā noslēgsies, un katram jaunietim būs jāizvēlas, ko darīt tālāk. Viena no iespējām ir - turpināt mācības Staiceles vidusskolas 10. klasē.

Skolēni saņēma pilsētas domes izpilddirektora Agra Rubeņa, skolas vadības un visu skolotāju apsveikumus.

Skolas direktors Juris Krastiņš vēlēja: „Pacietību visās lietās, mazu izturību šajā skolā, lielu izturību dzīves garumā. Vecākiem – mazāk sirdēstu, vairāk smaidu, vairāk laika sarunām ar bērniem, uzklausot viņu šaubas, viņu domas, lai visus jautājumus mēģinātu loģiski atrisināt.”

Direktora vietniece Alda Grāvere: „Vārds pēdējais ir skumīgs, bet vārds zvans – mums ļoti pierasts. Reizēm tas tik gaidīts, kad stunda beidzas, reizēm tik uzbāzīgs, kad jāiet stundā. Dažiem no jums šis zvans patiešām būs pēdējais mūsu skolā. Dzīvē vēlu daudzus veiksmīgus gadus dažādās skolās, bet tuvākajā nākotnē izturību valsts pārbaudījumos. Vecākiem mīlestību un saticību, skolotājiem labu garastāvokli.”

Devītie kā veltījumu skolotājiem un skolai bija izvēlējušies „Nepareizo dziesmu” - par zaļu pat vēl zaļāks ir mūsu skolas laiks...

Ziedi skolotājiem.

8. klases kolektīvs saviem vecākajiem kolēģiem piemiņai no skolas dāvināja katram mazu zvaniņu.

Skolotāju apsveikumi.

Edgars Ozols: „Nekur nav tik labi kā mājās... Varbūt, ka rudenī kuplā skaitā atkal tiksimies ar jums. Lai pietiek spēka un izturības eksāmenos.”

Skolotājas Jevgenijas Laicānes vēlējums arī šodien saistīts ar matemātiku: „Novēlu jums labu laiku, labu noskaņojumu, labu draugus apkārt. Lai viss skaistais un labais tiktu kāpināts n-tajā pakāpē, bet viss nevēlamais un sliktais - lai dalās bez atlikuma.

Skolotāja Antra Rudzīte aicināja: „Bez 5 minūtēm desmitie – sadodieties rokās!” un atgādināja par trim dzīves mācībām, ko trijos latviešu valodas un literatūras stundās kopā pavadītajos gados centusies iedot.

Šodien 9. klases skolēnu vidū bija jubilārs – Valdis Grīnbergs (attēlā pirmais no kreisās).

Māsa Lāsma brālim sagādāja pārsteigumu, atskaņojot vienu no Staiceles Mūzikas un mākslas skolā gada laikā apgūtajiem skaņdarbiem.

Pirmās klases skolēni kopā ar audzinātāju Daci Priekuli: „Jums devītie pavisam drīz būs simtiem iespēju vērt savas nākotnes durvis.

Tāpēc dāvinām veiksmes atslēgu, ar ko šīs durvis var atvērt.”

Devītie kopīgā rotaļā ar pirmās klases skolēniem – „Hei, draudziņ!”

Klases audzinātāja Inese Baltmane vēlēja: „Tik balti un tik skaisti, kā esat šodien, mēģiniet būt arī savā dvēselē! Tikai ar baltām domām mēģiniet iet pie visiem citiem cilvēkiem, jo viņi ieraudzīs šo jūsu baltumu, sajutīs, paņems un dos pretim. Un otrs – lai nekad neiznāk lietot tukšus vārdus. Kas ir tukši vārdi – tukši vārdi bez burtiem, bez skaņas? Lai jūsu vārdi pildīti ar saturu tieši tāpat kā jūs šodien – ar mīlestību, prieku un ļoti labu noskaņojumu.”

Ar īpašu greznotu zvaniņu (ne to, kas skolā skan ikdienā) pirmās klases skolēni pavadīja devītos uz klasi, uz mācību stundu, kuru nosacīti dēvējam par „pēdējo”.

Skolotāju kolektīvs svētku dienā.

Skolotājai Inesei Baltmanei, kura kopā ar skolēniem kā klases audzinātāja ir 10 gadus (Staiceles vidusskolā tāds gadījums pagaidām vienīgais) jautāju – kādas dzīves gudrības Tu mācīji bērniem?

Inese Baltmane: „Atrast savu vietu, komunicēt ar visiem pārējiem, sadarboties. Mēs bijām liels kolektīvs, klase dalījās, tad atkal gāja kopā.”

Skolotāja rādīja fotoalbūmu, kurā redzamas kopējās aktivitātes, lai akcentētu to, kā mērķtiecīgi centusies paplašināt bērnu redzesloku un mācīt elementāras, bet dzīvē ļoti noderīgas lietas. Tā jau 2. klasē viņi visi kopā braukāja uz Cēsīm, lai iemācītos peldēt, iepazina pilsētu. Skolotāja mācīja bērniem orientēties arī Rīgā: „Kad braucām uz Rīgu, mums bija savs maršruts, kurš pašiem jāiziet - sākumā īsāks, vēlāk garāks. Rīgā vienmēr gājām pie Brīvības pieminekļa, pie prezidenta pils, uz Arsenālu un Rīgas Galeriju – tās ir mūsu lietas. Galerijā, piemēram, visos stāvos var iet pa brīvu - tātad par mākslu ne vienmēr ir jāmaksā. Tagad ir tā - viņi iet pa priekšu un es aiz viņiem. Esam bijuši tādā ekskluzīvā vietā kā Zagorska jauniešu klubā „Hamlets”. Esam apmeklējuši dažādas gudras izstādes, visus muzejus, pat seno lidmašīnu muzeju lidostā, par kura pastāvēšanu daudzi nemaz nezina. Arī vasarās esam kopā, vienā gadā strādāju Bruņinieku svētkos Cēsīs, šajās aktivitātēs iesaistīju savas audzināmās klases skolēnus.

Esam ņēmuši stundas pie slaveniem māksliniekiem, mums ir pašiem izliets savs laimes putns, esam autentiskās rotas pielaikojuši, esam kaluši, esam ļoti daudz slidojuši un tikušies ar slavenībām, esam braukuši ar riteņiem, skolas dramatiskā kolektīva „Tuvāk” izrāžu masu skatos esam spēlējuši, bērni redzējuši kā izrādes top, esam veidojuši dažādus projektus, piemēram – no tā, kas paliek pāri veidojām „lielu” mākslu utt.”

Jautāju skolotājai – kāds bija vecāku atbalsts visus šos gadus? Viņa atbildēja: „Vecāku atbalsts man bijis kā nevienam. Manās sapulēs ir vairāk vecāku, nekā skolas sapulcēs (tie ir direktora vietnieces mācību darbā Alda Grāveres vārdi). Ar vecākiem un bērniem sazinos internetā.”

Sagatavoja Ieva Drone