Staicele -
Reportāžas - 1949.gadā represēto
piemiņai
25.03.2008.
Pieminam un atceramies
2008. gada 25. marts. Staicele. Pēc siltās, bez
sniega pavadītās, ziemas šodien puteņo. Visapkārt balts, vējš dancina
sniega pārslas un liek atcerēties to, kas notika 59 gadus atpakaļ
1949. gada 25. martu, kad tika izsūtīti apmēram 42 tūkstoši nevainīgu
civiliedzīvotāju (no Staiceles un Rozēnu pagastiem 128), lai iebaidītu
Latviju un nostiprinātu komunisma režīmu, lai sadzītu ļaudis kolhozā,
lai aplaupītu tos, kuri kopš klaušu laikiem sūri, grūti strādājuši un
izcīnījuši savu tēvu zemi, iekopuši tīrumus, audzinājuši bērnus un
kopuši ģimenes tradīcijas. Viņus - zemniekus, saimniekus, skolotājus
studentus, mācītājus latviešus, bez brīdinājuma aizveda svešumā.

Pie piemiņas akmens, krustcelēs, vietā, no kuras aizveda Staiceles un
Rozēnu ļaudis, sanākuši tie, kuri pārdzīvoja grūto laiku. Tie, kuri vēl
braši turas un var mums stāstīt. Ar klusuma brīdi un aizdegtām svecītēm
pieminam tos, kuri neatgriezās Dzimtenē.


Kopā ar šaušalīgajiem skaitļiem un dzejas rindām, skan vēlējums:
Lai katru gadu piemiņas vietās šajā datumā iedegtos
svecītes, arī tad, kad vairs nebūs to cilvēku, kuri mērojuši tālo ceļu
un atgriezušies. Atgādināsim no paaudzes paaudzei traģiskos, prātam
neaptveramos notikumus, būsim kopā, skatīsimies nākotnē ar cerībām.

Pēc piemiņas brīža Staiceles muzeja direktore Indra
Jaunzeme, šī pasākuma organizatore, aicināja represētos pulcēties Dienas
aprūpes centra gaišajā zālē un, malkojot siltu tēju vai kafiju,
atcerēties neizdzēšamos notikumus.
Ainu Bergu liktenis neaizsauca tālajos ceļos, bet
izvešanas dienu viņa atceras: Kā šodien visu atceros. Man liekas, ka
tas bija 24. marts. Dzīvoju mājā blakus aptiekai pie tēva māsas. Saulīte
spīdēja, sniegs pakusis. Mašīnas Staicelē tajā laikā bija retums. Es
laikam gāju otrajā klasē. Kad mašīna brauca pa ielu, skrējām pie loga
skatīties, jo tas bija notikums. Tajā dienā nāca viena, otra, trešā,
ceturtā, ... Palika tā savādi, tante arī nāca skatīties. Domājām, kāpēc
tik daudz un kur tās visas paliek? Tad kopā ar tanti gājām pie šuvējas
Apsītes. Tajā vietā, kur tagad kultūras nams, bija pagastmāja, tur
stāvēja milzīgs skaits mašīnu, zaldāti. Nobijāmies un nācām atpakaļ.
Bail bija iet gulēt, bet droši vien iemigu. No rīta domājām, ko darīt
iet uz skolu vai neiet? Tante teica, ka jāiet vien ir, visapkārt
klusums. Gāju uz skolu, tāda jocīga sajūta, neziņa. Viens pa ceļam tomēr
zināja stāstīt, ka vedot cilvēkus projām. Aizgājām uz klasi, audzinātāja
mums bija Katlapa, sēdējām klusi, sačukstējāmies, skolotāja arī
nerunāja. Pēc pirmās stundas skolotāja uzaicināja iziet ārā
pastaigāties. Dzirdējām, kā skolas pagalma ienāca mašīna, zaldāti paņēma
kādus zēnus un aizveda, pārējiem palika bail. Sēdējām klasē nākošo
stundu. Tad visi, kas bijām no mežgala - es, mans brālis, Saukumu Andris
no Strūgām, Dzintra un Bitmaņu Juris, kādi pieci mēs bijām, sarunājām,
ka Staicelē palikšana nav un laidīsimies uz mājām. Staicelē trotuāri un
ielas bija sausi, bet lauku ceļi bija pilni ar sniega putru. Kājās - kas
nu kuram, kurpītes vai mazi zābaciņi. Gājām cik ātri vien varējām pāri
visiem grāvjiem. Tēva brālis dzīvoja Ogās, līdz mūsu mājām bija vēl
kādi 4 vai 5 kilometri palikuši. Visi iegriezāmies tur, jo nevarējām
tālāk paiet, kājas nosalušas. Tie vēl neko nezināja, mūs ieraudzījuši
sasita rokas izbrīnā. Saimniece iedeva kājās apaut kaut ko sausu, tēva
brālis sajūdza zirgu, sasēdināja mūs kamanās un izvadāja pa mājām. Tad
pieaugušie sāka runāt par izvešanu. Vecāki sprieda, ko darīt naktī.
Dzirdējuši bija, ka vajag iet paslēpties kūtsaugšā ja tajā brīdī
neatradīs, tad var izsprukt no izvešanas. Laiks bija diezgan auksts,
mazākās māsiņas dēļ palikām gulēt istabā. Mūs neviens netraucēja, tā
palikām savās mājās.

Piemiņas pasākumā represēto sacerētās dziesmas
dziedāja Viktors Vilciņš. Tajās izjusti stāsti par pārdzīvoto izvešanas
dienā, ceļā, Sibīrijas lēģeros. Taču visās dziesmās blakus pārciestajām
grūtībām ir gaišais Dzimtenes Latvijas tēls, kas dod spēku izturēt un
aicina mājās - liekas krievu būdiņa pat saka neizmirsti savu
dzimteni!

Brīžiem klusi dungojot līdzi, klātesošie bija patiesi
izbrīnīti cik daudz dziesmu. Jā, Viktors Vilciņš atgādināja, ka
represētie taču bija izglītotā tautas daļa.
Atceroties dažādus notikumus visas dzīves garumā,
staicelieši secināja, ka latvieši visur gan Rietumos, gan Krievijas
plašumos, gan tagad Īrijā daudz strādājuši, sākuma grūtības pārvarējuši
un tikuši pie labklājības.
Sagatavoja Ieva Drone
|
|