Staicele - Reportāžas - 1949.gadā represēto piemiņai

25.03.2008.

Pieminam un atceramies

2008. gada 25. marts. Staicele. Pēc siltās, bez sniega pavadītās, ziemas šodien puteņo. Visapkārt balts, vējš dancina sniega pārslas un liek atcerēties to, kas notika 59 gadus atpakaļ – 1949. gada 25. martu, kad tika izsūtīti apmēram 42 tūkstoši nevainīgu civiliedzīvotāju (no Staiceles un Rozēnu pagastiem 128), lai iebaidītu Latviju un nostiprinātu komunisma režīmu, lai sadzītu ļaudis kolhozā, lai aplaupītu tos, kuri kopš klaušu laikiem sūri, grūti strādājuši un izcīnījuši savu tēvu zemi, iekopuši tīrumus, audzinājuši bērnus un kopuši ģimenes tradīcijas. Viņus - zemniekus, saimniekus, skolotājus studentus, mācītājus – latviešus, bez brīdinājuma aizveda svešumā.


Pie piemiņas akmens, krustcelēs, vietā, no kuras aizveda Staiceles un Rozēnu ļaudis, sanākuši tie, kuri pārdzīvoja grūto laiku. Tie, kuri vēl braši turas un var mums stāstīt. Ar klusuma brīdi un aizdegtām svecītēm pieminam tos, kuri neatgriezās Dzimtenē.


Kopā ar šaušalīgajiem skaitļiem un dzejas rindām, skan vēlējums:
     Lai katru gadu piemiņas vietās šajā datumā iedegtos svecītes, arī tad, kad vairs nebūs to cilvēku, kuri mērojuši tālo ceļu un atgriezušies. Atgādināsim no paaudzes paaudzei traģiskos, prātam neaptveramos notikumus, būsim kopā, skatīsimies nākotnē ar cerībām.


Pēc piemiņas brīža Staiceles muzeja direktore Indra Jaunzeme, šī pasākuma organizatore, aicināja represētos pulcēties Dienas aprūpes centra gaišajā zālē un, malkojot siltu tēju vai kafiju, atcerēties neizdzēšamos notikumus.

Ainu Bergu liktenis neaizsauca tālajos ceļos, bet izvešanas dienu viņa atceras: „Kā šodien visu atceros. Man liekas, ka tas bija 24. marts. Dzīvoju mājā blakus aptiekai pie tēva māsas. Saulīte spīdēja, sniegs pakusis. Mašīnas Staicelē tajā laikā bija retums. Es laikam gāju otrajā klasē. Kad mašīna brauca pa ielu, skrējām pie loga skatīties, jo tas bija notikums. Tajā dienā nāca viena, otra, trešā, ceturtā, ... Palika tā savādi, tante arī nāca skatīties. Domājām, kāpēc tik daudz un kur tās visas paliek? Tad kopā ar tanti gājām pie šuvējas Apsītes. Tajā vietā, kur tagad kultūras nams, bija pagastmāja, tur stāvēja milzīgs skaits mašīnu, zaldāti. Nobijāmies un nācām atpakaļ. Bail bija iet gulēt, bet droši vien iemigu. No rīta domājām, ko darīt – iet uz skolu vai neiet? Tante teica, ka jāiet vien ir, visapkārt klusums. Gāju uz skolu, tāda jocīga sajūta, neziņa. Viens pa ceļam tomēr zināja stāstīt, ka vedot cilvēkus projām. Aizgājām uz klasi, audzinātāja mums bija Katlapa, sēdējām klusi, sačukstējāmies, skolotāja arī nerunāja. Pēc pirmās stundas skolotāja uzaicināja iziet ārā pastaigāties. Dzirdējām, kā skolas pagalma ienāca mašīna, zaldāti paņēma kādus zēnus un aizveda, pārējiem palika bail. Sēdējām klasē nākošo stundu. Tad visi, kas bijām no mežgala - es, mans brālis, Saukumu Andris no Strūgām, Dzintra un Bitmaņu Juris, kādi pieci mēs bijām, sarunājām, ka Staicelē palikšana nav un laidīsimies uz mājām. Staicelē trotuāri un ielas bija sausi, bet lauku ceļi bija pilni ar sniega putru. Kājās - kas nu kuram, kurpītes vai mazi zābaciņi. Gājām cik ātri vien varējām pāri visiem grāvjiem. Tēva brālis dzīvoja „Ogās”, līdz mūsu mājām bija vēl kādi 4 vai 5 kilometri palikuši. Visi iegriezāmies tur, jo nevarējām tālāk paiet, kājas nosalušas. Tie vēl neko nezināja, mūs ieraudzījuši sasita rokas izbrīnā. Saimniece iedeva kājās apaut kaut ko sausu, tēva brālis sajūdza zirgu, sasēdināja mūs kamanās un izvadāja pa mājām. Tad pieaugušie sāka runāt par izvešanu. Vecāki sprieda, ko darīt naktī. Dzirdējuši bija, ka vajag iet paslēpties kūtsaugšā – ja tajā brīdī neatradīs, tad var izsprukt no izvešanas. Laiks bija diezgan auksts, mazākās māsiņas dēļ palikām gulēt istabā. Mūs neviens netraucēja, tā palikām savās mājās.”


Piemiņas pasākumā represēto sacerētās dziesmas dziedāja Viktors Vilciņš. Tajās izjusti stāsti par pārdzīvoto izvešanas dienā, ceļā, Sibīrijas lēģeros. Taču visās dziesmās blakus pārciestajām grūtībām ir gaišais Dzimtenes Latvijas tēls, kas dod spēku izturēt un aicina mājās - liekas krievu būdiņa pat saka – neizmirsti savu dzimteni!


Brīžiem klusi dungojot līdzi, klātesošie bija patiesi izbrīnīti – cik daudz dziesmu. Jā, Viktors Vilciņš atgādināja, ka represētie taču bija izglītotā tautas daļa.

Atceroties dažādus notikumus visas dzīves garumā, staicelieši secināja, ka latvieši visur – gan Rietumos, gan Krievijas plašumos, gan tagad Īrijā daudz strādājuši, sākuma grūtības pārvarējuši un tikuši pie labklājības.

Sagatavoja Ieva Drone