04.03.2008.
 
Izglītībai jākļūst par valsts un katra cilvēka prioritāti
"Eiropas sociālais modelis Latvijā"

Diskusiju vadīja filozofs Igors ŠUVAJEVS, kā ekspertes piedalījās Ingrīda BLŪMA, bijusī „Hansabankas” vadītāja, organizācijas „Sabiedrība citai politikai tiesiskā valstī” valdes locekle un Pārsla EGLĪTE, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta pētniece, demogrāfe, profesore. Diskusija izvērtās aktīva, jo dalībnieku vidū bija Latvijas Nacionālā attīstības plāna ekspertu grupas „Cilvēku labklājības kāpums” eksperti, Staiceles uzņēmēji, deputāti, pašvaldības iestāžu, sociālās aprūpes iestāžu un nevalstisko organizāciju vadītāji, skolotāji, pensionāri.

Kad profesors Igors Šuvajevs iesāka ar to, ka vienots Eiropas sociālais modelis nepastāv, profesore Pārsla Eglīte aicināja diskusijas dalībniekus domāt – kāpēc mums vajag šo modeli formulēt, un kas tas ir – mērķi vai kritēriji dzīves kvalitātei? Ja sociālajā modelī iekļaujam vērtības - brīvība, demokrātija, cilvēktiesības, sociālais taisnīgums u.c., tad vajadzētu izrunāt, ko katra no šīm vērtībām sevī ietver, lai nav tā, ka pret katru huligānu un sliņķi mums jābūt iecietīgiem.

Ingrīda Blūma savu stāstījumu iesāka ar kādu Eiropā populāru pētījumu par vērtībām. Pirms 5 gadiem Baltijas valstu iedzīvotāji pirmajā vietā bija ierindojuši darbu, pēc tam izglītību, ģimeni, turpretī skandināvi – izklaidi, brīvo laiku, hobiju. Tas parādīja, cik esam nedroši par rītdienu, cik ļoti baidāmies zaudēt darbu. Bet runājot par otro šajā pētījumā izcelto vērtību – izglītību, I. Blūma teica: „ Pliks darbs bez sapratnes, ko mēs darām un kā darām, var būt ļoti smags. Kaut ko labu tas dod, bet tādai nevajadzētu būt mūsu valsts, uzņēmumu un mūs pašu nākotnei. Izglītībai ir jābūt valdības un katra cilvēka prioritātei. Pagājuša gada beigās viena no labākajām pasaules konsultāciju kompānijām veica pētījumu - kāpēc dažās valstīs izglītības kvalitāte ir būtiski labāka nekā citās? Pētījumā tika salīdzinātas valstis, kurās gana pietiekoši investē izglītībā, taču Somija, Kanāda Dienvidkoreja būtiski atšķīrās ar labāku izglītības kvalitāti. Analizēti tika dažādi kritēriji – vai māca vairāk domāt, vai māca vairāk atcerēties, cik investē izglītībā utt. Bet patiesībā ir viens būtiskākais kritērijs, kas nosaka izglītības kvalitāti – cik augstas prasības tiek uzstādītas tiem jaunajiem cilvēkiem, kas aiziet mācīties par skolotājiem. Latvijā tā ir ļoti liela problēma, jo mācīties par skolotāju nav prestiži. Mums valstī jāmēģina mainīt domāšana un attieksme pret izglītību, pret skolotāju profesiju. Ja par skolotājiem aiziet mācīties paši gudrākie un piemērotākie cilvēki, viņi sagatavos jauno paaudzi, kas gudri strādās. Un tad ir vienalga - kāda politika, kāds sociālais modelis pastāv, jo šie gudrie cilvēki jebkurā modelī pratīs gudri strādāt, gudri ražot, gudri baudīt savu dzīvi.”

Uzņēmējs Valdis Bārda aicināja sociālajā modelī kultūru un vērtības neatdalīt no ekonomikas: „Algas un pensijas nenokritīs ne no kurienes, ir jābūt strādājošiem uzņēmumiem, kuros cilvēki pelna un maksā nodokļus. Politiskajās diskusijās mums visu laiku notiek naudas līdzekļu pārdalīšana, nevis radīšana.” Viņš aicināja nevērtēt visu apkārt notiekošo un vienam otru kategorijās „melns vai balts”, bet katrā notikumā un cilvēkā saskatīt ko pozitīvu, cienīt vienam otru un kopīgi meklēt problēmu risinājumus.

Pašvaldību savienības pārstāve iesāka sarunu par sociālās drošības sistēmu Latvijā. Viņa stāstīja, ka Latvijā esam izvēlējušies Skandināvu modeli, kurā valsts uzņemas atbildību par saviem cilvēkiem sociālās drošības nodrošināšanā. Šajā sistēmā ieguldām arvien vairāk un vairāk nodokļu maksātāju naudas, bet problēmas nemazinās. Viņa aicināja atgriezties pie diskusijas par ģimenes vērtību, jo Latvijā vienmēr ģimene ir bijusi svarīga. „Cilvēka kodols, vērtību sistēma, darba tikums un savstarpējo attiecību kultūra tiek ielikti tieši ģimenē. Vai mēs pārņemsim to, ka bērni nerūpēsies par vecākiem un vecāki par bērniem un gaidīsim, lai par mums visiem rūpējas valsts?”- jautāja runātāja. Taču profesore Eglīte iebilda: „Skandināvijas valstīs un Francijā dzimst visvairāk bērnu Eiropā, jo tur ir pabalsti bērniem, ģimenēm. Ir bērnudārzi, lai mātes varētu atgriezties darbā pēc iespējas ātrāk. Spānijā dzimstība ir zemāka kā Latvijā. Varam neko nedarīt, lai mātes sēž mājās, izmirsim ātrāk. Ne katra māte tik labi savus bērnus audzina. Kas mātēm māca audzināt bērnu? Kas iemācīs tēvam nedzert? Vai tādā ģimenē, kur izmet bērnu pa logu, lai viņš dzīvo līdz 6 gadu vecumam un iegūst visas vērtības. Tā arī nevar.”

Attēlā: aktīvi par vēlēšanu sistēmu un novadu reformu diskutēja Staiceles domes izpilddirektors Agris Rubenis.

Pārrunājot daudzas šī brīža aktualitātes – novadu veidošanu, darbaspēka aizplūšanu uz ārzemēm, bezdarba problēmas, cik ļoti mūsu valstī gaida vai negaida atgriežamies latviešus, nonācām pie secinājuma, ka valstī notiekošais mūs neapmierina. Ko darīt? Kā likt sadzirdēt mūsu domas politiķiem?

     Savu viedokli pauda I. Blūma: „Nezinu, kā cilvēks, pastrādājot vienu vai divus gadus vienā vietā, var iedziļināties un kaut ko paveikt. Tas attiecas uz visām ministrijām un ministriem. Šobrīd mūsu valstī ir tā - kad cilvēks kļūst par politiķi, viņam jādomā, kā vēlētājiem dot skaistas īstermiņa lietas, nedomājot ilgtermiņā. Somijā krīzes gados nesamazināja investīcijas izpētē un zinātnē, bet tieši otrādi – nedaudz palielināja. Tas prasīja politiķu apņēmību. Ja mums fundamentāli jāsakārto izglītības, sociālās aprūpes, veselības sistēmas, tas prasa fundamentālus lēmumus, kas sākumā ir ļoti nepatīkami un nepopulāri starp mums, vēlētājiem. Latvijas politiķi nevienu brīdi nerunā tālāk par nākošajām vēlēšanām, bet viņus var saprast, jo mēs tā balsojam, mēs tā vēlam. Ja „Hansabankā” varējām atļauties 6 gadus strādāt ar zaudējumiem un nemaksāt prēmijas, nepalielināt algas, tad politiķi to nevar atļauties. Tas ceļas no mūsu pašu attieksmes pret lietām - mēs negribam pagaidīt, un redzēt ilgtermiņa skatījumu.”

     Pārsla Eglīte aicināja domāt par vēlēšanu sistēmas maiņu - balsot nevis par partijām, bet par konkrētiem cilvēkiem. To varētu ierosināt kāda lielāka organizācija Latvijā.

Divu stundu ilgajās sarunās izkristalizējās viena vērtība – izglītība, kam vajadzētu būt valsts un katra cilvēka prioritātei. Tādēļ arī diskusija noslēdzās ar skolotājas Antra Rudzītes optimistisko tostu: „Cik mūsu bērni ir gaiši, cik prātīgi viņi savos gados māk domāt! Es priecājos un brīnos - ir iekšā tas zelta graudiņš!”

Attēlā: pastniecei Rudītei šodien dzimšanas diena, tādēļ arī ziedi un paldies par darbu.

Diskusijas fotoattēlus var skatīt arī: http://fotki.lv/staicele

Sagatavoja Ieva Drone