Staicele -
Reportāžas - Vaira Paegle
13.02.2008.Par politiku nerunāsim... tikšanās
ar Vairu Paegli
Patiesi sirsnīgas, jaukas un bagātinošas ir pilsētas
bibliotēkā organizētās tikšanās Svētā Valentīna dienas noskaņās ar
sabiedrībā populāriem, zināmiem un interesantiem cilvēkiem. Šogad
13. februārī ciemojās Vaira PAEGLE, Latvijas Republikas Saeimas
Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja. Kāpēc tieši viņa? Stāsta
bibliotēkas vadītāja Anita: Intervija žurnālā Ieva uzjundīja
mani un kolēģus mums vajag tikšanos ar šo unikālo cilvēku!
|
|
Kad draudzīgā aplī, ar mīļiem akcentiņiem izrotātā
bibliotēkas konferenču zālē, sasēdāmies sarunai, Anita iesāka: Šodien
nerunāsim par politiku, bet par cilvēciskām vērtībām. Apbrīnas vērts ir
Jūsu neparastais dzīves gājums, atgriešanās Latvijā, ģimene, kas
palikusi Amerikā. Manuprāt, mūsdienu sabiedrībā neizprot ģimenes
vērtību. Un vēl - cik erudītam jābūt cilvēkam, kas daļu savas dzīves
pavadījis Vācijā, lielāko daļu Amerikā un tagad vada Eiropas lietas
Latvijā? Tā ir liela dažādība.
Vaira Paegle iesāka ar dāvanām divām grāmatām, kas
atbilst Valentīna dienas priekšvakaram: Mīlestība tik un tā ir balta
un Mēness meli. Saules stīga par Emīlu Dārziņu, jo viņš savā
mūzikā visvairāk iemieso romantismu.
Tad, vienā mirklī, mūs vienoja mīlestības pilna
stīga, ko grūti aprakstīt, jo Vaira Paegle ar aizkustinājumu teica: Ceļi,
kuros esmu bijusi, zināmā mērā sākās un beidzās šeit Staicelē. Mana
māte dzimusi Kraukļu mājās. Pirms šīs tikšanās Vairas kundze bija
kapsētā pie savas vecmāmiņas Jūlijas Ūdres, kura tika izsūtīta 1949.
gadā kopā ar vectēvu no Alojas. Viņas atzinīgie vārdi par Staiceles
kapsētu noteikti iepriecinās kapu kopēju Ilgu Zēģeli: Atbraucot šeit
vienmēr esmu ārkārtīgi pārsteigta cik sakopti ir Staiceles kapi. Pat
šodien, nedēļas vidū, visi celiņi nokasīti, viss ir tik skaists...
Ar labestības pilnu humoru un lielu mīlestību
dzīvesgudrā sieviete stāstīja par likteņa līkločiem, savu ģimeni,
atgriešanos Latvijā, mīlestību uz dzīvniekiem un vaļasprieku. Sarunas
laikā tika noskaidroti arī raduraksti, un klātesošajiem ar cienījamo
politiķi bija pārrunājamas daudzas lietas. Interesanti un ļoti mīļi bija
tas, ka viešņa ne tikai stāstīja pati, bet arī gribēja dzirdēt, kā
veicas mums.
Uz jautājumu - kā svin Valentīna dienu Amerikā, Vaira
Paegle atbildēja. Tiek dāvinātas sarkanas rozes, kas šajā dienā
uzcenotas līdz nebēdai, arī konfekšu kaste sirds formā. Parasti šajā
dienā mīļoto cilvēku aicina uz vakariņām, tad arī restorāni ir
pārpildīti. Tirgotājiem tā ir paradīze. Viņa pati labprātāk sagatavo
īpašas vakariņas mājās vai izdara līdzcilvēkam kādu mīļu pakalpojumu.
Dažas Vairas Paegles atziņas, kurās viņa dalījās ar
mums.
- Es nebūtu tas cilvēks, kas esmu, ja nebūtu tēva un
mātes lielā un pašaizliedzīgā mīlestība. Jebkuram bērnam, vai viņš ir
palaidnīgs, vai nē, jājūtas droši, ka vecāki viņu mīlēs bez kādiem
priekšnoteikumiem.
- Mani vecāki nevarēja iedomāties, ka es kādreiz
sēdēšu šeit, jūsu vidū. Bet viņu absolūtā pārliecība bija, ka mēs
atgriezīsimies.
- Saglabāt valodu varēja tikai tāpēc, ka mājās
runājām latviski, lasīju grāmatas.
- Es nevaru iedomāties, ka būtu apprecējusi
amerikāni. Mēs ar vīru bijām integrēti amerikāņu sabiedrībā, bet nebijām
asimilēti. Mūsu draugi līdz šai dienai ir vienīgi un tikai latvieši.
- Kā esam nodzīvojuši kopā 40 gadus?
Laulības dzīvē ir ārkārtīgi svarīgi, lai katrs
respektētu otra vēlmi paturēt savu individualitāti. Mums nav tā, ka
jābūt fiziski kopā. Arī, kad dzīvojām ASV, Viesturs darīja savu lietu,
es savu. Mēs nekad nešķirojām, kas kuram būtu jādara. Un vēl - laulībā
ir ļoti svarīga humora sajūta.
- Uz Latviju pirmo reizi atbraucām 1987. gadā. Bijām
Brīvdabas muzejā un ar tramvaju no Juglas atgriezāmies Rīgā. Sēdēju kopā
ar vīru, Laila, mana meita, sēdēja pie loga. Tad iekāpa vesela grupa
miliču un sastājās ap Lailu. Tas man bija tāds atklāsmes moments mana
tauta ir apspiesta, mana valsts ir okupēta, brīvības šeit nav. Es tur
dzīvoju labklājībā. Kad aizbraucu uz Ameriku, sāku rakstīt savas pirmās
vēstulītes senatoriem un kongresmeņiem.
- Es nekad nesaku dariet tā, bet dalos savā
pieredzē. Jauniem cilvēkiem iesaku neejiet politikā, kamēr jūs nevarat
atļauties to darīt. Ja ieiet politikā jauns, var kļūt atkarīgs un vairs
nevar pieņemt neatkarīgus lēmumus. Es jebkurā brīdī varu pateikt viss.
- Vienīgais, kā visu šo laiku esmu izturējusi man
ir bijis manas ģimenes atbalsts.
- Vilšanās Latvijas politikā.
Pēc visa tā, ko esam pārdzīvojuši kā tauta
okupācijas, dzīvot nebrīvē, dzīvot trimdā, mēs viens otram darām pāri.
Zogam no valsts, melojam, skatoties acīs, gribam kļūt vēl bagātāki uz
tautas rēķina, tā man bijusi milzīga vilšanās. Varbūt tās ir okupācijas
sekas? Kas ir tas, kas liek cilvēkiem tā rīkoties? Varbūt jūs zināt
labāku izskaidrojumu? Politiķa galvenais uzdevums ir kalpot kopējam
labumam, nevis vairot pašam savu mantu.
- Dzīvē nekad nevar būt par daudz mīlestības. Vajag
mīlēt arī pašam sevi. Saskatīt to labāko līdzcilvēkā. Ir ļoti svarīgi,
ka tu esi gatavs izpalīdzēt ne tikai savai ģimenei, bet arī savam
līdzcilvēkam.
- Es varu būt pateicīga Dievam, savai ģimenei,
draugiem, labiem Latvijas ļaudīm, kas devuši man brīnišķīgo iespēju
censties darīt labu savai tautai.
Bibliotēkas vadītāja Anita tikšanās noslēgumā teica:
Sirsnīgs paldies, ka šodien esat ar mums! un dāvināja Vairai
Paeglei 3 grāmatas par Staiceli. Prieks par tikšanos bija abpusējs. Cik
vienkārši brīnišķīgi. Bija vērts atgriezties mājās Latvijā, bet it
sevišķi bija vērts atgriezties šeit - pie jums. Lai mīlestība jums
visiem no manis, lai Dieviņš stāv jums klāt. Mani tā iepriecināja jūsu
e-pasts un galvenais - par nepolitiku!,- atbildēja Vaira Paegle.
Izskanēja doma, ka sarunas par nepolitiku, kas ietver arī Eiropas
Savienību, varētu turpināties.
Sagatavoja Ieva Drone
|
|