Staicele - Reportāžas - Vaira Paegle

13.02.2008.

„Par politiku nerunāsim...” – tikšanās ar Vairu Paegli

Patiesi sirsnīgas, jaukas un bagātinošas ir pilsētas bibliotēkā organizētās tikšanās Svētā Valentīna dienas noskaņās ar sabiedrībā populāriem, zināmiem un interesantiem cilvēkiem. Šogad 13. februārī ciemojās Vaira PAEGLE, Latvijas Republikas Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja. Kāpēc tieši viņa? Stāsta bibliotēkas vadītāja Anita: „Intervija žurnālā „Ieva” uzjundīja mani un kolēģus – mums vajag tikšanos ar šo unikālo cilvēku!”


Kad draudzīgā aplī, ar mīļiem akcentiņiem izrotātā bibliotēkas konferenču zālē, sasēdāmies sarunai, Anita iesāka: „Šodien nerunāsim par politiku, bet par cilvēciskām vērtībām. Apbrīnas vērts ir Jūsu neparastais dzīves gājums, atgriešanās Latvijā, ģimene, kas palikusi Amerikā. Manuprāt, mūsdienu sabiedrībā neizprot ģimenes vērtību. Un vēl - cik erudītam jābūt cilvēkam, kas daļu savas dzīves pavadījis Vācijā, lielāko daļu – Amerikā un tagad vada Eiropas lietas Latvijā? Tā ir liela dažādība.”


Vaira Paegle iesāka ar dāvanām – divām grāmatām, kas atbilst Valentīna dienas priekšvakaram: „Mīlestība tik un tā ir balta” un „Mēness meli. Saules stīga” par Emīlu Dārziņu, jo viņš savā mūzikā visvairāk iemieso romantismu.

Tad, vienā mirklī, mūs vienoja mīlestības pilna stīga, ko grūti aprakstīt, jo Vaira Paegle ar aizkustinājumu teica: „Ceļi, kuros esmu bijusi, zināmā mērā sākās un beidzās šeit – Staicelē. Mana māte dzimusi „Kraukļu” mājās.” Pirms šīs tikšanās Vairas kundze bija kapsētā pie savas vecmāmiņas Jūlijas Ūdres, kura tika izsūtīta 1949. gadā kopā ar vectēvu no Alojas. Viņas atzinīgie vārdi par Staiceles kapsētu noteikti iepriecinās kapu kopēju Ilgu Zēģeli: „Atbraucot šeit vienmēr esmu ārkārtīgi pārsteigta – cik sakopti ir Staiceles kapi. Pat šodien, nedēļas vidū, visi celiņi nokasīti, viss ir tik skaists...”

Ar labestības pilnu humoru un lielu mīlestību dzīvesgudrā sieviete stāstīja par likteņa līkločiem, savu ģimeni, atgriešanos Latvijā, mīlestību uz dzīvniekiem un vaļasprieku. Sarunas laikā tika noskaidroti arī raduraksti, un klātesošajiem ar cienījamo politiķi bija pārrunājamas daudzas lietas. Interesanti un ļoti mīļi bija tas, ka viešņa ne tikai stāstīja pati, bet arī gribēja dzirdēt, kā veicas mums.

Uz jautājumu - kā svin Valentīna dienu Amerikā, Vaira Paegle atbildēja. Tiek dāvinātas sarkanas rozes, kas šajā dienā uzcenotas līdz nebēdai, arī konfekšu kaste sirds formā. Parasti šajā dienā mīļoto cilvēku aicina uz vakariņām, tad arī restorāni ir pārpildīti. Tirgotājiem tā ir paradīze. Viņa pati labprātāk sagatavo īpašas vakariņas mājās vai izdara līdzcilvēkam kādu mīļu pakalpojumu.

Dažas Vairas Paegles atziņas, kurās viņa dalījās ar mums.

- Es nebūtu tas cilvēks, kas esmu, ja nebūtu tēva un mātes lielā un pašaizliedzīgā mīlestība. Jebkuram bērnam, vai viņš ir palaidnīgs, vai nē, jājūtas droši, ka vecāki viņu mīlēs bez kādiem priekšnoteikumiem.

- Mani vecāki nevarēja iedomāties, ka es kādreiz sēdēšu šeit, jūsu vidū. Bet viņu absolūtā pārliecība bija, ka mēs atgriezīsimies.

- Saglabāt valodu varēja tikai tāpēc, ka mājās runājām latviski, lasīju grāmatas.

- Es nevaru iedomāties, ka būtu apprecējusi amerikāni. Mēs ar vīru bijām integrēti amerikāņu sabiedrībā, bet nebijām asimilēti. Mūsu draugi līdz šai dienai ir vienīgi un tikai latvieši.

- Kā esam nodzīvojuši kopā 40 gadus?

Laulības dzīvē ir ārkārtīgi svarīgi, lai katrs respektētu otra vēlmi paturēt savu individualitāti. Mums nav tā, ka jābūt fiziski kopā. Arī, kad dzīvojām ASV, Viesturs darīja savu lietu, es savu. Mēs nekad nešķirojām, kas kuram būtu jādara. Un vēl - laulībā ir ļoti svarīga humora sajūta.

- Uz Latviju pirmo reizi atbraucām 1987. gadā. Bijām Brīvdabas muzejā un ar tramvaju no Juglas atgriezāmies Rīgā. Sēdēju kopā ar vīru, Laila, mana meita, sēdēja pie loga. Tad iekāpa vesela grupa miliču un sastājās ap Lailu. Tas man bija tāds atklāsmes moments – mana tauta ir apspiesta, mana valsts ir okupēta, brīvības šeit nav. Es tur dzīvoju labklājībā. Kad aizbraucu uz Ameriku, sāku rakstīt savas pirmās vēstulītes senatoriem un kongresmeņiem.

- Es nekad nesaku – dariet tā, bet dalos savā pieredzē. Jauniem cilvēkiem iesaku – neejiet politikā, kamēr jūs nevarat atļauties to darīt. Ja ieiet politikā jauns, var kļūt atkarīgs un vairs nevar pieņemt neatkarīgus lēmumus. Es jebkurā brīdī varu pateikt – viss.

- Vienīgais, kā visu šo laiku esmu izturējusi – man ir bijis manas ģimenes atbalsts.

- Vilšanās Latvijas politikā.

Pēc visa tā, ko esam pārdzīvojuši kā tauta – okupācijas, dzīvot nebrīvē, dzīvot trimdā, mēs viens otram darām pāri. Zogam no valsts, melojam, skatoties acīs, gribam kļūt vēl bagātāki uz tautas rēķina, tā man bijusi milzīga vilšanās. Varbūt tās ir okupācijas sekas? Kas ir tas, kas liek cilvēkiem tā rīkoties? Varbūt jūs zināt labāku izskaidrojumu? Politiķa galvenais uzdevums ir kalpot kopējam labumam, nevis vairot pašam savu mantu.

- Dzīvē nekad nevar būt par daudz mīlestības. Vajag mīlēt arī pašam sevi. Saskatīt to labāko līdzcilvēkā. Ir ļoti svarīgi, ka tu esi gatavs izpalīdzēt ne tikai savai ģimenei, bet arī savam līdzcilvēkam.

- Es varu būt pateicīga Dievam, savai ģimenei, draugiem, labiem Latvijas ļaudīm, kas devuši man brīnišķīgo iespēju censties darīt labu savai tautai.


Bibliotēkas vadītāja Anita tikšanās noslēgumā teica: „Sirsnīgs paldies, ka šodien esat ar mums!” un dāvināja Vairai Paeglei 3 grāmatas par Staiceli. Prieks par tikšanos bija abpusējs. „Cik vienkārši brīnišķīgi. Bija vērts atgriezties mājās Latvijā, bet it sevišķi bija vērts atgriezties šeit - pie jums. Lai mīlestība jums visiem no manis, lai Dieviņš stāv jums klāt. Mani tā iepriecināja jūsu e-pasts un galvenais - par nepolitiku!”,- atbildēja Vaira Paegle. Izskanēja doma, ka sarunas par nepolitiku, kas ietver arī Eiropas Savienību, varētu turpināties.

Sagatavoja Ieva Drone