Makšķernieki rezumē gada darbu

Latvijas Republikas Ministru kabinets 2006. gada 10. janvārī pieņēma makšķerēšanas noteikumus, kuros teikts – makšķerēšana Salacā aizliegta visā tās garumā. Tādējādi no tā brīža uz Salacu attiecas licenzētās makšķerēšanas noteikumi. Kādreiz bija organizācija „Salacas ieleja”, kas visā upes garumā gādāja par makšķerēšanas licencēm. Kad no šīs organizācijas izstājās Salacgrīva un pēc tam vēl citas ap Salacu esošās pašvaldības, par makšķerēšanas licenču pieejamību bija jādomā katrai pašvaldībai pašai. Tagad Salacas upe sadalīta 4 posmos – pirmais posms ir Salacgrīva, otrais – Ainažu pašvaldības teritorija, trešais – Staiceles pašvaldības teritorija, ceturtais – no Staiceles robežas līdz Burtniekiem. Katram posmam ir savi saistošie noteikumi.

2007. gadā 12. janvārī Staicelē uzaicināju iniciatīvas grupu un izvirzījām mērķi – dibināt savu makšķerēšanas biedrību. Pirms tam konsultējos ar Staiceles domes priekšsēdētāju Jāni Bakmani, viņš atbalstīja domu un ieteica rīkoties. Makšķernieku biedrības izveidošanā ļoti lielu atbalstu sniedza Ainažu mērs Ojārs Zvejnieks un Ainažu makšķerēšanas biedrības „Lielsalaca” valdes priekšsēdētājs Vilnis Stepanovs. Pateicoties viņiem tika paveikts viss dokumentu noformēšanas process, lai varētu dabūt makšķerēšanas licences.

2007. gadā 27. martā Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā tika noreģistrēta Staiceles makšķernieku biedrība „Ūdensroze”. Tika atvērts biedrības konts Latvijas Hipotēku un zemes bankas Limbažu nodaļā. Ar mazu novēlošanos tikām arī pie ilgi gaidītām makšķerēšanas licencēm, kuras varēja iegādāties veikalā „Mežbiržas”. Piekrišana licencēm bija liela. Pavasara viendienas licences iegādājās 648 makšķernieki, sezonas licences – 36 makšķernieki. Arī vasaras – rudens sezonas licenču iegādei bija piekrišana. Tā kā viss organizatoriskais darbs nebija veltīgs. Vēl lielāku pateicību organizācija saņēma no vietējiem Staiceles makšķerniekiem, kam pienācās bezmaksas licences. Tie ir makšķernieki vecāki par 65 gadiem, invalīdi, politiski represētās personas, bērni, pusaudži vecumā līdz 16 gadiem, tāpat Salacas krastu zemju īpašnieki un viņu ģimenes locekļi. Arī biedrība „Ūdensroze” pārsvarā sastāv no šo kategoriju makšķerniekiem. Šo kategoriju makšķernieki arī piedalījās Salacas krastu sakopšanā.

Makšķernieki kopā ar biedrības vadītāju Jāni Treiju (centrā) sadala katram tīrāmo upes krastu teritoriju.

Naurim Kollim neizdevās aizpeldināt pa straumi bebru nograuzto koku.

Vasarā pa Salacu ar laivām nobrauc daudz tūristu, bet liela daļa šo braucēju piesārņo krastus.

Aizvadītajā gadā mums piešķīra 90 bezmaksas licences, 82 tika izņemtas, taču visi neatgrieza. Jebkura makšķerēšanas licence jāatgriež tās realizētājam 7 dienu laikā pēc licences termiņa beigām. Ja tas netiek izdarīts, otrā gadā var neatļaut iegādāties licenci. Pie tā arī pieturēšos. Šī gada 23. janvārī pieņēma ārkārtīgi lielus soda mērus. Tagad tikai varēs just, kāda nozīme biedrībai. Bez licences upmalā vairs nebūs ko darīt. Sodīt var par zveju neatļautā laikā, ja nav licences, ja noķerta neatļauta garuma zivs vai vispār neatļautas zivis noķertas u.c.

Šis gads bija izmēģinājums, kā staicelieši uzvedīsies – vai dos atpakaļ licences, cik daudz no piešķirtajām paliks pāri, cik zivju noķers. Gribu teikt, ka licences tabulā zivis vajag uzrādīt, citādi nospriedīs, ka mūsu teritorijā zivju nav un licences nedos. Pašlaik Rīgā notiek jaunās sezonas licenču formēšana. Ja viņi secinās, ka esam labi uzvedušies, tad saistošie noteikumi tiks pieņemti uz 3 gadiem.

Vasaras – rudens sezonas licencēm šogad termiņš bija līdz 30. novembrim. Saņēmām pārmetumus, kāpēc nevarēja makšķerēt arī vēlāk, bet tāda ziema bija pirmo reizi, to neviens nevarēja paredzēt.

Rezumējot aizvadīto gadu, var sacīt, ka Salacā zivju bijis pietiekoši, tik jāprot tās piemānīt un izmakšķerēt, un tas ne visiem veiksmīgi izdevies. To redz pēc atgriezto licenču atskaites tabulām. Visvairāk nomakšķerētas bija raudas un plaudīši. Cilvēki ir dažādi. Ir daudzi apzinīgi makšķernieki, mans kaimiņš, piemēram, atlaiž pat 60 cm garas līdakas (līdaku drīkst paturēt, ja tā garāka par 50 cm), bet citi ņem visus maziņos. Mazos asarīšus nevajag ķert, kad tie izaugs lieli, būs ļoti labas zivis. Kad izsniedzu licences, katram stāstu par makšķerēšanas noteikumiem un arī to, ka zivis jātaupa. Redz kā mednieki arī par to domā. Agrāk bija tā – ka tik nāca cūka, tā „bliukš”, tagad neviens vairs nešauj cūku mātes. Cūku mātei vienā metienā piedzimst kādi 10 sivēni, pēc pusgada ir 10 kārtīgas cūkas, ko var šaut. Bet, ja nošauj māti... Tas pats ar zivīm – mazos izķer un brīnās, ka nav zivis. Cilvēkiem ir jādomā.

Aizvadītajā gadā arī makšķernieki grēkojuši makšķerēšanas noteikumu ievērošanā, tādēļ daži saņēmuši sodu.

Makšķernieku biedrība iesaistījās makšķerēšanas sacensību „Staiceles vimba” sarīkošanā. Šeit vislabākie panākumi bija jaunajiem makšķerniekiem, kurus apmāca Jānis Vizoris. Šajā gadā gribētos sarīkot vēl vienas vietējā mēroga spiningošanas vai makšķerēšanas sacensības, bet vispirms jāizstrādā nolikums.

2007. gadā biedrībā „Ūdensroze” 41 biedrs samaksāja biedra naudu (četri lati gadā), starp tiem ir 4 rīdzinieki. Viņi bija ļoti priecīgi, ka Staicelē organizē makšķerēšanu un bez tā, ka iegādājās licences, samaksāja vēl arī biedra naudu, lai mūs atbalstītu.

Arī pats ar pagājušo gadu esmu apmierināts, jo vispatīkamākā - līdaku makšķerēšanā un spiningošanā, rezultāti labi – kopā noķēru 20 līdakas, trīs no tām lielākas par 4 kilogramiem.

Jānis Treijs,
Staiceles makšķernieku biedrības „Ūdensroze”
valdes priekšsēdētājs