Staicele - Reportāžas - Auž arī Tīnē

02.12.2007.

Staicelē auž arī „TĪNĒ”

Bez jaukā audēju namiņa Lielā ielā 19, kur strādā Tautas lietišķās mākslas studijas „Staicele” pieredzējušie audēji un interešu izglītības centra „Krustpunkti” jaunie audēji, Staicelē ir vēl viens audēju nams – SIA „Limbažu Tīne” filiāle Audēju ielā 6.

Šis kolektīvs savā lokā, klusiņām pavasarī atzīmēja 40 gadu jubileju. Gāju ciemos, lai uzzinātu, kā viņiem klājas.

1992. gada 1. aprīlī tika likvidēts 1967. gada 21. aprīlī atvērtais sadzīves pakalpojumu kombināts. Vilnas pārstrādes cehs un Staiceles mākslas austuve turpināja strādāt kā SIA „Limbažu Tīne”. Kādreiz kolektīvs bija liels, audējas strādāja divās maiņās, jo tā bija viena no stabilām un labi apmaksātām darba vietām sievietēm Staicelē. Tagad te strādā 5 audējas – Daiga, Dzintra, Daira, Rudīte, Mārīte, spolētāja Sanita un kopš šī gada pavasara - meistare Irēna Graviņa. Ar viņu arī vairāk runājām, jo audējas čakli strādāja.

Kā Tu nolēmi nākt te strādāt?

Irēna Graviņa: „Es nedomāju, ka nākšu uz šejieni. Šis ir darbs, ko esmu mācījusies Ilggadējā ceha vadītāja Ilga Ukase šajā pavasarī gāja pensijā. Atnācu pie Ilgas un lūdzu, lai parāda, kas te būtu jādara. Viņa uzreiz teica - zvanīsim direktoram, lai vairs nevienu nemeklē, bet es – pagaidi, vispirms parādi!

Te varu redzēt sava darba rezultātu, tas ir ļoti patīkami. No sākuma bija pagrūti, trūka ražošanas pieredzes. Tagad aptuveni zinu, cik dzijas vajadzēs vienam metram latviešu brunčiem, cik igauņu brunčiem. Ilga man ir atstājusi ļoti labus pierakstus, drīkstu arī viņai zvanīt un jautāt. Kādreiz arī zvanu, jo divas galvas gudrākas.”

Kādi darbi te top?

Irēna rāda noliktavas telpas, kur stāv maināmās pamatnes, šķieti, nītis, diegi, lentas un stāsta: „SIA „Limbažu Tīne” centrs ir Limbažos, mēs esam tikai austuve, kas izpilda tos pasūtījumus, ko viņi nevar noaust ar mašīnstellēm. Šobrīd mums ir tik daudz tautiskie brunči jāauž, ka pie tepiķiem netiekam. Brunčus aužam gan latviešu Dziesmu svētkiem, kas būs nākamajā gadā, gan, ļoti daudz, igauņiem. Aužam arī Zviedrijas pasūtījumus – lentu celiņus, salvetes ripša tehnikā. Paraugus atsūta no Zviedrijas.

Man ļoti patīk grīdas paklāji no lentām (lentu celiņi), tiem ir brīnišķīgas krāsas. Studijā ir autordarbi, bet te ir citādi. Ja manam lupatu tepiķim kaut kur lien lupatiņu galiņi ārā, tad šeit tādas lietas netiek pieļautas. Te galiņus nogriež pamīšus, sašuj un ieloka, lai šuvuma vietu neredz. Tas viss audējam jādara. Tas prasa laiku, pacietību, veiklus pirkstus un darba mīlestību. Tā ir darba kvalitāte! Diendienā darot jau „piešaujas”. Esam viens no retajiem uzņēmumiem Latvijā, kas tā strādā.”

Apstaigājam spolētāju un audējas, Irēna stāsta:


„Sanita spolē diegus, ko audējiem vajag un saliek kastītēs. Kādreiz te bijuši trīs spolētāji, strādājuši divās maiņās. Šobrīd pietiek ar Sanitu. Pat ja atnāktu vēl kādi 3 vai 4 audēji, Sanita saspolētu visiem. Viņa mums ir īsts atradums, strādā čakli, kā bitīte. Sanita atnāca gandrīz reizē ar mani, pirms tam viņa bija jau strādājusi austuvē. Te visi ir strādājuši ilgāk par mani.


Audēji paši sanīta, paši sien paminas, visu dara paši. Daiga auž igauņu brunčus.


Dzintra auž uz Zviedriju – Ziemassvētku motīvus ripša tehnikā. Jau labu brīdi strādājam Zviedrijas Ziemassvētkiem. Nezinu, vai Latvijā šie darbi nopērkami?


Te tiek austi mākslas izstrādājumi – celiņi, sienas segas, kas šobrīd paliek otrā plānā, jo ļoti daudz jāauž tautas tērpu audumi


Dairai šī ir pirmā un vienīgā darba vieta. Tas ir 36 gadus. Daira auž ļoti skaistu latviešu tautas tērpu – Zemgales brunčus. Viņai jānoauž 50 m. Dienas garumā var noaust apmēram 1 – 1,5 m. Katru dienu nevar tik intensīvi strādāt. Ja audums ar platākām svītrām, tad vienā dienā var noaust līdz 2 m, bet te ir visu laiku jādomā. Aušana ir gandrīz kā klavierspēle – jāstrādā ar kājām, rokām un ar acīm jāredz, ko tu veido.

Tur Rudīte auž uz galda klājamās salvetes ripša tehnikā, arī uz Zviedriju, mākslinieces Brigitas Oludsenas pasūtījums.”


Sarunā iesaistās un par savu darbu stāsta Rudīte: „Sadarbība ar Zviedriju ir stabila - jau kādus 5 gadus. Bija gan neliels pārtraukums, visvairāk pasūtījumu pirms Ziemassvētkiem. Interesanti ir strādāt, jo katrs pasūtījums savādāks. Nosaukumi arī interesanti – mākoņoga (lācene), austrumu motīvs, Zviedrijas rudens, tagad aužu mežrozīti. Pa dienu pēc sarežģītības pakāpes var noaust 3 - 4 m vai 5-6 m. Reizēm liekas, ka atnāk tādas nesavienojamas krāsas – tumši zils, oranžs. Bet kad tiek ieausts, audekls izskatās patiešām skaisti. Tur redz, kā mākslinieks domā. Bija brīdis, kad nevajadzēja vilnas izstrādājumus, tad šis pasūtījums mūs glāba. Viņai aužam arī lielos paklājus. Paklājus zviedri liek kalnu mājiņās, tur ir dēļu grīdas un dēļu galdi. Stokmanā esmu redzējusi kaut kur līdzīgu ripsi, bet tie nav krāsaini.”

Kāpēc tāds nosaukums ripši?

Rudīte: „Tāpēc, ka šī skaitās ripša tehnika – krāsoti kokvilnas velki, kuri veido rakstu un kuros ieauž kokvilnu, iznāk tāds rievains.”

Cik ilgi jūs strādājat?

Rudīte: „No 1983. gada, tas būs 24 gadi. Tā es te aizsēdējos, laikam līdz pensijai „novilkšu”, vienu brīdi gan strādāju bibliotēkā. Nav jau arī īpaši Staicelē sievietēm kur iet. Paldies Dievam, ka te ir.

Dairai ir 36 gadi stellēs, viņa sāka kopā ar mammu. Ja paskatās, te ir bijušas pilnīgi dinastijas. Kādreiz te strādāja 2 maiņās vairāk kā 30 cilvēku. Tad nāca grūtie laiki, kad likvidējās fabrika un viss pārējais.”

Irēna: „Kad nāca grūtie laiki, daudzas lietas pārveidojās, bet šī nav primārā lieta. Cilvēkam vajag pienu un maizi, bet gultas segas trūkumu viņš piecietīs. Līdz ar to šis uzņēmums pārmaiņas pārdzīvoja smagāk, kamēr sameklēja ārzemju kontaktus.”

Rudīte: „Es teiktu tā, ka laiki mainījušies arī attiecībā uz produkciju. Kādreiz pārsvarā audām vilnu, tagad klāt arī linu izstrādājumi. Tas ir kaut kas smalkāks, līdzinās pulciņam, vairs nav tā – iesēdies un bez domāšanas tādā pašā rakstā aud desmitiem segu. Tagad katrai produkcijai savs piegājiens, kamēr stelles sagatavo darbam – paiet laiks. Kad pabeigšu šo audeklu, nākošais jau būs savādāks.”

Irēna, vai savā pulciņā gaidāt jaunas „darba rokas”?

„Jā, gribētos labas „darba rokas”. Varētu būt vēl kādi divi audēji. Pasūtījumu uz šo brīdi ir ļoti daudz. Domāju, ka apjomi aizvien pieaugs, vienīgi mainīsies darba stils. Cilvēkam, kurš šeit gribētu strādāt, jābūt pacietīgam, varētu būt pat bez iemaņām aušanā, jo visu var iemācīt un iemācīties. Cilvēks var nākt ar tādām iemaņām, ka viņš zina, kas ir stelles un kā atspole cauri dabūjama. Sākumā ir 3 mēnešu apmācības periods, kurā viens pieredzējis audējs tiek pielikts par „krustmāti”. Jau pirmais darbs ir nopietns, varbūt tikai mazliet vienkāršāks. Darbs ir smags. Esmu jau teikusi, ka mākslas vēsturē skatoties, audēji senajā Ēģiptē un senajā Babilonijā bija tikai vīrieši un tikai vergi. Arī Latvijas laikā bija „vēveris” – audējs – vīrietis, nebija „vēvere”. Par to rakstīts grāmatā „Audēji Latvijā 20. – 30. gados”.”

Kad Irēna pastāsta, kā katrai audējai vārda vai dzimšanas dienā dāvina krūzīti ar mīļākajām krāsām, jautāju, kā Tu rūpējies par saviem darbiniekiem, par atmosfēru kolektīvā?

Irēna: „Kopīgi pasēžam vārda dienās, dzimšanas dienās, pusdienas laikā. SIA „Limbažu Tīne” arī rūpējās par saviem darbiniekiem – mums bija apmaksāta divu dienu ekskursija uz Sāremā. Darbiniekiem ir veselības apdrošināšana, kā katrs to izmanto, tas viņa paša ziņā.

Atmosfēra ir jārada, ar katru aprunājoties, katram darbiņā jāpalīdz. Kā jau visos kolektīvos, ir jātiek galā ar problēmām, ir jāgādā, lai būtu patīkami nākt uz darbu.”

Sagatavoja Ieva Drone