Staicele -
Reportāžas - Auž arī Tīnē
02.12.2007.Staicelē auž arī TĪNĒ
Bez jaukā audēju namiņa Lielā ielā 19, kur strādā
Tautas lietišķās mākslas studijas Staicele pieredzējušie audēji un
interešu izglītības centra Krustpunkti jaunie audēji, Staicelē ir vēl
viens audēju nams SIA Limbažu Tīne filiāle Audēju ielā 6.



Šis kolektīvs savā lokā, klusiņām pavasarī atzīmēja
40 gadu jubileju. Gāju ciemos, lai uzzinātu, kā viņiem klājas.
1992. gada 1. aprīlī tika likvidēts 1967. gada 21.
aprīlī atvērtais sadzīves pakalpojumu kombināts. Vilnas pārstrādes cehs
un Staiceles mākslas austuve turpināja strādāt kā SIA Limbažu Tīne.
Kādreiz kolektīvs bija liels, audējas strādāja divās maiņās, jo tā bija
viena no stabilām un labi apmaksātām darba vietām sievietēm Staicelē.
Tagad te strādā 5 audējas Daiga, Dzintra, Daira, Rudīte, Mārīte,
spolētāja Sanita un kopš šī gada pavasara - meistare Irēna Graviņa. Ar
viņu arī vairāk runājām, jo audējas čakli strādāja.
Kā Tu nolēmi nākt te strādāt?
Irēna Graviņa: Es nedomāju, ka nākšu uz šejieni. Šis
ir darbs, ko esmu mācījusies Ilggadējā ceha vadītāja Ilga Ukase šajā
pavasarī gāja pensijā. Atnācu pie Ilgas un lūdzu, lai parāda, kas te
būtu jādara. Viņa uzreiz teica - zvanīsim direktoram, lai vairs
nevienu nemeklē, bet es pagaidi, vispirms parādi!
Te varu redzēt sava darba rezultātu, tas ir ļoti
patīkami. No sākuma bija pagrūti, trūka ražošanas pieredzes. Tagad
aptuveni zinu, cik dzijas vajadzēs vienam metram latviešu brunčiem, cik
igauņu brunčiem. Ilga man ir atstājusi ļoti labus pierakstus, drīkstu
arī viņai zvanīt un jautāt. Kādreiz arī zvanu, jo divas galvas
gudrākas.
Kādi darbi te top?
Irēna rāda noliktavas telpas, kur stāv maināmās
pamatnes, šķieti, nītis, diegi, lentas un stāsta: SIA Limbažu Tīne
centrs ir Limbažos, mēs esam tikai austuve, kas izpilda tos pasūtījumus,
ko viņi nevar noaust ar mašīnstellēm. Šobrīd mums ir tik daudz tautiskie
brunči jāauž, ka pie tepiķiem netiekam. Brunčus aužam gan latviešu
Dziesmu svētkiem, kas būs nākamajā gadā, gan, ļoti daudz, igauņiem.
Aužam arī Zviedrijas pasūtījumus lentu celiņus, salvetes ripša
tehnikā. Paraugus atsūta no Zviedrijas.

Man ļoti patīk grīdas paklāji no lentām (lentu
celiņi), tiem ir brīnišķīgas krāsas. Studijā ir autordarbi, bet te ir
citādi. Ja manam lupatu tepiķim kaut kur lien lupatiņu galiņi ārā, tad
šeit tādas lietas netiek pieļautas. Te galiņus nogriež pamīšus, sašuj un
ieloka, lai šuvuma vietu neredz. Tas viss audējam jādara. Tas prasa
laiku, pacietību, veiklus pirkstus un darba mīlestību. Tā ir darba
kvalitāte! Diendienā darot jau piešaujas. Esam viens no retajiem
uzņēmumiem Latvijā, kas tā strādā.
Apstaigājam spolētāju un audējas, Irēna stāsta:

Sanita spolē diegus, ko audējiem vajag un saliek kastītēs. Kādreiz te
bijuši trīs spolētāji, strādājuši divās maiņās. Šobrīd pietiek ar
Sanitu. Pat ja atnāktu vēl kādi 3 vai 4 audēji, Sanita saspolētu visiem.
Viņa mums ir īsts atradums, strādā čakli, kā bitīte. Sanita atnāca
gandrīz reizē ar mani, pirms tam viņa bija jau strādājusi austuvē. Te
visi ir strādājuši ilgāk par mani.

Audēji paši sanīta, paši sien paminas, visu dara paši. Daiga auž igauņu
brunčus.

Dzintra auž uz Zviedriju Ziemassvētku motīvus ripša tehnikā. Jau labu
brīdi strādājam Zviedrijas Ziemassvētkiem. Nezinu, vai Latvijā šie darbi
nopērkami?

Te tiek austi mākslas izstrādājumi celiņi, sienas segas, kas šobrīd
paliek otrā plānā, jo ļoti daudz jāauž tautas tērpu audumi

Dairai šī ir pirmā un vienīgā darba vieta. Tas ir 36 gadus. Daira auž
ļoti skaistu latviešu tautas tērpu Zemgales brunčus. Viņai jānoauž 50
m. Dienas garumā var noaust apmēram 1 1,5 m. Katru dienu nevar tik
intensīvi strādāt. Ja audums ar platākām svītrām, tad vienā dienā var
noaust līdz 2 m, bet te ir visu laiku jādomā. Aušana ir gandrīz kā
klavierspēle jāstrādā ar kājām, rokām un ar acīm jāredz, ko tu veido.
Tur Rudīte auž uz galda klājamās salvetes ripša
tehnikā, arī uz Zviedriju, mākslinieces Brigitas Oludsenas pasūtījums.

Sarunā iesaistās un par savu darbu stāsta Rudīte: Sadarbība ar
Zviedriju ir stabila - jau kādus 5 gadus. Bija gan neliels pārtraukums,
visvairāk pasūtījumu pirms Ziemassvētkiem. Interesanti ir strādāt, jo
katrs pasūtījums savādāks. Nosaukumi arī interesanti mākoņoga
(lācene), austrumu motīvs, Zviedrijas rudens, tagad aužu
mežrozīti. Pa dienu pēc sarežģītības pakāpes var noaust 3 - 4 m
vai 5-6 m. Reizēm liekas, ka atnāk tādas nesavienojamas krāsas tumši
zils, oranžs. Bet kad tiek ieausts, audekls izskatās patiešām skaisti.
Tur redz, kā mākslinieks domā. Bija brīdis, kad nevajadzēja vilnas
izstrādājumus, tad šis pasūtījums mūs glāba. Viņai aužam arī lielos
paklājus. Paklājus zviedri liek kalnu mājiņās, tur ir dēļu grīdas un
dēļu galdi. Stokmanā esmu redzējusi kaut kur līdzīgu ripsi, bet tie nav
krāsaini.
Kāpēc tāds nosaukums ripši?
Rudīte: Tāpēc, ka šī skaitās ripša tehnika krāsoti
kokvilnas velki, kuri veido rakstu un kuros ieauž kokvilnu, iznāk tāds
rievains.
Cik ilgi jūs strādājat?
Rudīte: No 1983. gada, tas būs 24 gadi. Tā es te
aizsēdējos, laikam līdz pensijai novilkšu, vienu brīdi gan strādāju
bibliotēkā. Nav jau arī īpaši Staicelē sievietēm kur iet. Paldies
Dievam, ka te ir.
Dairai ir 36 gadi stellēs, viņa sāka kopā ar mammu.
Ja paskatās, te ir bijušas pilnīgi dinastijas. Kādreiz te strādāja 2
maiņās vairāk kā 30 cilvēku. Tad nāca grūtie laiki, kad likvidējās
fabrika un viss pārējais.
Irēna: Kad nāca grūtie laiki, daudzas lietas
pārveidojās, bet šī nav primārā lieta. Cilvēkam vajag pienu un maizi,
bet gultas segas trūkumu viņš piecietīs. Līdz ar to šis uzņēmums
pārmaiņas pārdzīvoja smagāk, kamēr sameklēja ārzemju kontaktus.
Rudīte: Es teiktu tā, ka laiki mainījušies arī
attiecībā uz produkciju. Kādreiz pārsvarā audām vilnu, tagad klāt arī
linu izstrādājumi. Tas ir kaut kas smalkāks, līdzinās pulciņam, vairs
nav tā iesēdies un bez domāšanas tādā pašā rakstā aud desmitiem segu.
Tagad katrai produkcijai savs piegājiens, kamēr stelles sagatavo darbam
paiet laiks. Kad pabeigšu šo audeklu, nākošais jau būs savādāks.
Irēna, vai savā pulciņā gaidāt jaunas darba rokas?
Jā, gribētos labas darba rokas. Varētu būt vēl
kādi divi audēji. Pasūtījumu uz šo brīdi ir ļoti daudz. Domāju, ka
apjomi aizvien pieaugs, vienīgi mainīsies darba stils. Cilvēkam, kurš
šeit gribētu strādāt, jābūt pacietīgam, varētu būt pat bez iemaņām
aušanā, jo visu var iemācīt un iemācīties. Cilvēks var nākt ar tādām
iemaņām, ka viņš zina, kas ir stelles un kā atspole cauri dabūjama.
Sākumā ir 3 mēnešu apmācības periods, kurā viens pieredzējis audējs tiek
pielikts par krustmāti. Jau pirmais darbs ir nopietns, varbūt tikai
mazliet vienkāršāks. Darbs ir smags. Esmu jau teikusi, ka mākslas
vēsturē skatoties, audēji senajā Ēģiptē un senajā Babilonijā bija tikai
vīrieši un tikai vergi. Arī Latvijas laikā bija vēveris audējs
vīrietis, nebija vēvere. Par to rakstīts grāmatā Audēji Latvijā 20.
30. gados.
Kad Irēna pastāsta, kā katrai audējai vārda vai
dzimšanas dienā dāvina krūzīti ar mīļākajām krāsām, jautāju, kā Tu
rūpējies par saviem darbiniekiem, par atmosfēru kolektīvā?
Irēna: Kopīgi pasēžam vārda dienās, dzimšanas
dienās, pusdienas laikā. SIA Limbažu Tīne arī rūpējās par saviem
darbiniekiem mums bija apmaksāta divu dienu ekskursija uz Sāremā.
Darbiniekiem ir veselības apdrošināšana, kā katrs to izmanto, tas viņa
paša ziņā.
Atmosfēra ir jārada, ar katru aprunājoties, katram
darbiņā jāpalīdz. Kā jau visos kolektīvos, ir jātiek galā ar problēmām,
ir jāgādā, lai būtu patīkami nākt uz darbu.
Sagatavoja Ieva Drone
|
|