3. novembrī tautas sapulcē „Par tiesisku Latviju! Par godīgu politiku!” Rīgā Doma laukumā piedalījās arī staicelieši. Pilsētas domes vadība piešķīra šim pasākumam transportu un aicināja pašvaldības iedzīvotājus atsaukties Latvijas inteliģences aicinājumam.

Ar kādu domu brauca uz Rīgu un kādas emocijas tur piedzīvoja, stāsta brauciena dalībnieki.

Jānis Bakmanis: „Ja uz Rīgu aicina politiski neitrāli cilvēki ar domu, ka vajadzētu paust sabiedrības viedokli par notiekošajiem procesiem valstī, tad stāvēt malā nedrīkstētu. Nav svarīgi, kāds kuram amats, mēs visi esam Latvijas pilsoņi. Ja es piedalos, tad man ir viedoklis. Ja es nepiedalos, tad var būt divas iespējas – man ir gluži vienalga, kas notiek valstī vai otrs viedoklis – mani viss apmierina. Noteikti, ka sabiedrībā tā arī ir – nevar teikt, ka visiem ir labi vai arī pretēji – visiem ir slikti. Pieņemami šķiet, ja cilvēks saka - viss ir labi, bet kad viss ir vienalga – tā ir katastrofa. Vienaldzība ir visbīstamākā lieta. Vienaldzīgie saka - es neko nevaru mainīt, es nekas neesmu, es neko nesaprotu, es par politiku neinteresējos... Bet kāpēc tad tu ej uz darbu un prasi lielāku algu? Tas nozīmē, ka tev nav vienalga, ir zināmas problēmas, un par tām arī notiek saruna. Mēs katrs gribam, lai mūsu darbu labi atalgo, bet par citiem, kas dara svarīgu darbu – ārstiem, skolotājiem, policistiem, glābšanas dienesta darbiniekiem, neaizdomājamies.

Šajā pasākumā neiet runa par politiku, bet gan par to – kā Latvijā cilvēkiem dzīvot cilvēcisku dzīvi. Atmodas laika sauciens – kaut vai vīzēs, ka tikai brīvi, ir aktuāls arī šodien. Ja mēs visi dzīvojam līdzīgi – grūti, tad visi. Nevis vienam pēkšņi divu gadu laikā ir villa, kas maksā nenormālu summu... No kurienes šī nauda? Vai tā nav mūsu nesamaksātā alga? Vai tā nav nelikumīgi privatizētas lietas? Es neesmu par to, ka visiem jābūt vienādiem, daba katram iedevusi savu talantu - viens var izdarīt vairāk, otrs mazāk. Tas, kurš izdarīs vairāk ar savu darbu, spēku vai izdomu, arī dzīvos labāk, bet neapzogot otru. Labumi ir godīgi jānopelna. Ļoti daudz Staicelē ir cilvēku, kuriem es varu teikt paldies par to, ka viņi iesākuši, uzdrīkstējušies, dara. Tas nav viegli. Runa ir par tiem, kas grib pelnīt uz citu rēķina, paši neko nekustinot. Tā ir tā godīgā politika, kas šobrīd Latvijā pietrūkst.

Pasākumā viss bija labi un jauki, nedaudz nosalām, bet runātāji varēja būt emocionālāki, tad būtu siltāk. Ja ārā vēss, krīt sniegs, tad emocijas silda, bet par dažām runām nevarēju saprast, kāpēc tās vispār runā... Nav otrs jānomelno vai jāaplej ar dubļiem, oratora māksla ir interesanti pasniegt savu viedokli, nevienu tieši neaizvainojot.

Pēc sapulces kopīgi iegājām kafejnīcā dzert karstu tēju, atcerējāmies 1990. gadu. Cilvēka dzīve sastāv no mirkļiem. Jo mirkļi ir pašu veidoti, spilgtāki, jo dzīve krāsaināka. Pašiem tās lietas ir jāpiemeklē. Ja katru dienu mājās ir silti un labi un pilns vēders... Es jau nesaku, ka jābūt tukšam... Visam vajadzētu būt tā sabalansēti.”

Agris Rubenis: „Cilvēki ikdienā izsaka savu neapmierinātību – vienam maza alga, vienam maza pensija... Bet kad ir iespēja braukt uz Rīgu un par to cīnīties, tad īsti to cīnītāju nav. Kā izpilddirektors saku paldies tiem, kas atrada iespēju šajā sestdienā atbraukt uz Rīgu. Laiks bija ļoti slikts, bet Doma laukums bija pilns. Sajūtas bija patīkamas, redzēju, ka cilvēkiem šīs lietas interesē. Man patika, ka bija jaunatne. Pasākums bija kulturāls, nebija rupju izsaucienu, kā iepriekšējā reizē pie Saeimas nama. Prezidents arī bija ieradies, bet mani personīgi viņa runa nepārliecināja. Tauta prasīja, lai prezidents atlaiž Saeimu, bet šoreiz viņš to nesolīja, aicināja tautu domāt un rīkoties pēc Satversmes. Tauta šinī sapulcē no prezidenta nedzirdēja to, ko vēlējās.

No staiceliešiem gaidīju lielāku atsaucību, jo paziņojumu pielikām laicīgi. Domāju, mēs būtu gatavi arī otru autobusu sūtīt uz Rīgu. Jaunieši no Staiceles nebija. Aicināju skolas direktoru, skolotājus, bet piedalījās tikai trīs cilvēki. Pilsētas dome skolai cenšas dot ļoti daudz, bet atdeve nav tāda pati. Man tāds iespaids radies.

Ja godīgi, tad mūsu valstī īsti kaut kas nav kārtībā. Līdz šim visi klusēja, bet tagad, acīm redzot, mērs ir pilns. Visi cer, ka politiķi paliks gudrāki un sāks domāt par tautu. Pēdējā valdība izteikti neieklausījās tautas viedoklī. Domāju, ka ministru prezidentam blakus ir analītiķi, kas analizē TV raidījumus, presi, izdara secinājumus un saka, ko tauta domā. Es domāju, ka šajos jautājumos viņš ir informēts ļoti labi, bet galīgi neņemt vērā – tas man nav saprotams. Tauta pareizi prasīja, Saeima šobrīd jāatlaiž, jo valdības maiņa neko neatrisinās.

A. Rubenis: „Jā. Es vienmēr esmu brīnījies – var vienreiz piemānīt, bet otro reizi... Cilvēki neaizdomājas, vai arī valdošajām partijām ir tik daudz atbalstītāju, kas gūst zināmu labumu, no tā, ka viņi ir pie varas, ka viņi var savākt nepieciešamo balsu skaitu. Par Tautas partiju es savā mūžā nebalsotu, lai gan pašā sākumā man tā likās simpātiska. Atceros, kā pieņēma likumu – ja pensionārs strādā, tad viņam, neizmaksā pensiju... Paldies profesoram Porietim, kurš to ielika tiesā un attiesāja atpakaļ. Kā var atņemt to, ko tu mūža garumā esi nopelnījis? Ja darba devēju apmierina mans darbs, tad kāpēc es nevaru strādāt, saņemt algu un vēl pensiju? Toreiz intervēja Jūras Akadēmijas profesoru, kurš bijis tālbraucēju kapteinis, nopelnījis pensiju, pēc tam tika aicināts par pasniedzēju. Viņš teica, ka labāk gulēt mājās, jo alga un pensija bija līdzīgā apmērā. Bet te runa ir par to, ka cilvēks ar dzīves pieredzi savas zināšanas var atdot jaunajiem. Kāpēc viņam nesaņemt par to atalgojumu un pensiju? Tā ir muļķība no valsts puses, ja nemāk izmantot savus gaišos prātus. Toreiz uz tā rēķina Šķēle taisīja bezdeficīta budžetu. Tagad ir līdzīgi.”

Baiba Eglīte: „Piekritu pārējiem sapulces dalībniekiem un saucu, ka vajag atlaist Saeimu. Politiku pa TV vairs neskatos, jo tā man bojā garastāvokli. Sapulcē dziedāju visas labās kora dziesmas, tas atsauca patriotisma jūtas. Atcerējos Atmodas laikus, kad braucām uz Daugavmalu, tur plīvoja daudzi karogi. Man likās, ka šis bija to laiku neliels atkārtojums, kopības sajūta. Sapratu, ka latvieši bez dziedošām revolūcijām neko nevar, ka mēs runātāji esam mazāki. Dziesmas paceļ emocijas. Viss bija zolīdi, cilvēki no inteliģences izteica savas domas, mēs atbalstījām. Visi redzam, ka valstī īsti labi neiet, varbūt valdība sāks domāt un kaut ko mainīs. Ja mēs galīgi neko nedarīsim, viņi var novērsties vēl vairāk.”

Pēteris Laicāns: „Uz Rīgu braucu ar domu par tiesisku valsti, atgādināt augstākai sabiedrībai, ka mēs esam cilvēki, kas dzīvo un ciena šo zemi, un galvenais mans moto tur bija - tieši pret konkrētiem nopietnu cilvēku meliem. Nav labi, ka vīrs vienā dienā saka tādus vārdus, bet, nakti izgulējies, otrā dienā saka pavisam citus vārdus. Ja tavs „jā” nav „jā” un tavs „nē” nav „nē”, tad kāds tu esi vīrs? Kā tev var ticēt? Kā man to cilvēku saprast?

Doma laukumā cilvēki bija visdažādākie. Bija partejiskas emocijas, bija emocijas, kas vēlējās grozīt cilvēku domāšanu virzienu, bija daudzi, kas sauca – Nost Saeimu! Pirms mēs jaucam kaut ko nost, mums jāzina, kas būs tālāk? Bet pagaidām neviens tur nelika pretī neko konkrētu. Es par to „nost” arī nebļāvu, jo neredzu, ko likt vietā. Es gribētu izmaiņas domāšanā šinī pašā valsts aparātā, jo cilvēks var lemt tā un var lemt savādāk. Mani nesaista tāda doma, ka mēs esam vienoti. Es neesmu vienots arī ģimenē. Vienoti mēs skaitījāmies padomju laikos, bet faktiski tādi nebijām – pastāvēja elite, dominēja vidējais slānis. Tagad tas ir pagriezies otrādi – bagātais slānis ir mazāks, pārējie it kā aiziet nebūtībā.

Ceturtdien Rīgā arodbiedrības aicinās protestēt par sociālo budžetu, par saistību nepildīšanu. Ja nebūtu līdzekļu, cits jautājums. Bet ja sadale notiek neatbilstoši solījumiem, mēs par to protestējam. Nepietiek, ka mēs te runājam pa šķūņiem un kūtiņām. Man ir solīta pensija, it kā tā arī pienāktos, bet tā kaut kur tomēr pazūd. Vai nu augstākie varas ešeloni to aizmirst, vai negrib atcerēties. Tad mans pienākums, lai ko tas maksātu, atgādināt viņiem to. Tiesiska valsts nevar būt balstīta uz meļiem. Un par to, ja vajadzēs, es braukšu atkal.”

Uzklausīja Ieva Drone, Agra Rubeņa foto