Staicele - Reportāžas - Veļu laika pārdomas

02.11.2007.

Veļu laika pārdomas

Ir darbdienas rīts – plkst. 7 ar minūtēm, eju uz skolu, un man aiz muguras tipina droši soļi. “Labrīt, skolotāj!” priecīgs sveiciens, un kājas mācīties gribošo žiperīgi aiznes uz darbu – uz skolu. Allaž prieks skatīties, kā mūsu bērni pat skriešus dodas uz skolu, un ne jau tāpēc, ka līst vai salst deguns. Daži audzēkņi rītos skolā ierodas samērā agri. Patīkami, ka lielākā daļa atnāk dzīvespriecīgi, labās gribas pārpilni, rosīgi, vecāku vai vecvecāku uzmundrināti, motivēti un tādi ir visu garo, grūto darbdienu. Bet kāpēc daļa skolēnu izskatās nomākti? Vai viņi ir neizgulējušies? Varbūt kāds no vecākiem istabā smēķē, tāpēc bērnam ir nelabi? Varbūt citu ģimenes apstākļu dēļ bērns ir regulārā stresā? Un tāds – ar visu mājas skumjo gaisotni – viņš atnāk uz klasi – tīru, gaišu, mājīgu telpu, pilnu ar saviem bezrūpīgajiem vienaudžiem, kurus droši vien klusībā apskauž kā laimīgus cilvēkus.

Plkst. 8.00 noskan zvans uz stundu – sākas pedagogu un jauno personību kopdarbs. Es varētu nosaukt tik daudz skolēnu, kas prot dienu iesākt jauki (un tas atkal, protams, nāk no ģimenes): sagaidīt skolotāju pie klases durvīm, tās atverot, prot novēlēt veiksmīgu dienu, palīdz izdalīt mācību materiālus, savāc, notīra, atnes, sameklē un ar lielu centību ķeras klāt mācībām. Cienījamie vecāki, tik brīnišķīgi ir jūsu bērni skolā! Pedagogi saka lielu paldies par ieaudzināto pieklājību, darba tikumu, izpalīdzību! Vai bērni ir savu vecāku spogulis? Lielākoties. Cik brīnišķīgi bērns izturas mājās, tāds pats viņš parasti ir kolektīvā! Cik pieklājīgi runājam savā starpā, tādi vārdi nāk no jaunā cilvēka mutes. Arī tie zelta vārdi – lūdzu, paldies, piedodiet – iesakņojas ģimenē.

Noris stunda, kur jādomā, jāpieraksta, jāzīmē, jāizsaka savs viedoklis, jāstāsta mājās iemācītais, jāatbild, jāvērtē, jālasa, jāsapņo, jāsporto, jāveido, jādzied vai jāklausās. Cik liela māka ir klausīšanās! Jebkurā vecumā bērnam patīk dzirdēt dzīvo balsi, kas ir mierīga, ar savu enerģiju, gudra. Jebkura mācību stunda ir savstarpējās saskarsmes veidotāja: vai protu izteikties, kad man dod vārdu; vai apzinos to, ka kļūdos; vai protu nedusmoties, ja klasesbiedrs centīgāks; vai man neskauž, ja viņa darba novērtējums augstāks? Prieks par jauniešiem, kad stundās redzu – jā, izdodas 27 individualitātēm cienīt vienam otra domas, ieklausīties, saprasties ar acu skatienu, žestiem, ar godu iziet no simtiem sīku problēmsituāciju. Un atkal gribas teikt paldies vecākiem, kas mājās prasa no saviem bērniem cienīgu uzvedību un runu, precīzi veikt jebkuru darbu, iecietību. Mēs, pieaugušie, taču varam būt tik ideāls paraugs jaunatnei, vai ne! Tā ir liela māka savu prasmi, gudrību, savas labākās personības īpašības nodot saviem bērniem, kuri ir kā sūklīši, visu ņem pretī. Diemžēl, ja paraugu nerod mājās, to meklē citur. Priecājos, ja mācību vai audzināšanas stundās (pēc tikšanās ar rakstnieku Viku un folkloristiem no Pociema ar gandarījumu viesi secināja, cik kārtīgi ir mūsu skolēni, kā viņi prot uzklausīt). Arī skolēnu pašpārvaldes ik trešdienas sapulcēs, ko ļoti centīgi vada desmitklasniece Dārta Vilne, veidojamies par sabiedriskiem, aktīviem, domājošiem cilvēkiem.

“Man ir tas gods jums kalpot,” saku, mācību cēlienu uzsākot. Tieši tā – jebkurš pedagogs nesavtīgi atdod visas savas zināšanas, prasmes, dzīvesziņas, pieredzi, audzēkņiem tik jāpaņem, kā ar karoti reizēm mutē lejam, tikai jānorij. Priecājamies, ja ģimenēs izglītības loma cilvēka dzīvē nopietni novērtēta, to redz it visā: bērnam sagādāts nepieciešamais kvalitatīvam mācību darbam, grāmatas apvākotas, ir sporta tērps un apavi, ir nauda pusdienām un kultūras pasākumiem, ir atbalsts, ja audzinātājs piezvana (vecāks norij rūgtumu, bet saprot, ka audzinātājs, tā vai citādi rīkodamies, vēl bērnam tikai to labāko), ir pārrunāti skolas iekšējās kārtības noteikumi, sakārtots skolēna dokuments – dienasgrāmata. Prieks par šādiem audzēkņiem un viņu vecākiem!

Kad 5.novembrī skolā strādāja Vecāku domes pārstāvji (pārrunājām skolas dzīvi, problēmas, uzklausījām pilsētas izpilddirektoru Agri Rubeni par dažādiem jautājumiem, arī jauno skolas katlu māju, pabijām katrā klasē), par labākajiem dienasgrāmatu īpašniekiem 2.–9. kl. Vecāku dome atzina 27 skolēnus, lūk, viņi: ADRIANS MIŅINS, ROLANDS LĪSMANIS, KRIŠS PINKULIS – 2.kl.; DINA ČIPOTE – 3.kl.; SANTA VOLDE – 4.kl.; RITVARS ČIPOTS, DENISS KUZMENKO, DITA KAŽOKA – 5.kl.; SANDIS SALA, MARE ĶIRULE, LĪGA LĪSMANE, ATIS SIJĀTS, ANETE DRONE, MADARA KRĪVĀNE – 6.a kl.; LOLITA ĀDAMSONE, VALTS JAUNZEMS, SABĪNE PODSKOČIJA – 6.b kl.; DIĀNA VUŠKĀNE, ELVIS TIMERMANIS, ANNIJA PĒCE, REINIS GRAVIŅŠ, LAURA USTRISOVA, SIGNIJA METNIECE – 7.kl.; RANDA GRUMSLE – 8.kL.; JĀNIS KOVISĀRS, AGNESE JANČEVSKA, SAIVA PODSKOČIJA – 9.kl. Protams, ir vēl audzēkņi, kam pavisam nedaudz pietrūka, lai Vecāku domes pārstāvji viņus atzīmētu kā labākos, bet šī dokumenta pārbaudes notiks arī turpmāk, tā kā jebkurā ģimenē var pārrunāt skolas prasības. Vecāku interesēs būtu regulāri kontrolēt savu bērnu darbu.

Stunda beigusies jeb starpbrīdis. Viss notiek skaļi, strauji, dažādi. Priecājamies, ka ir skolā daudz kārtīgu audzēkņu vai cenšas tādi būt, ievēro skolotāju aizrādījumus, palīdz kādam problēmās nonākušam, uzrauga vai pat nebaidās aizrādīt otram, palīdz dežūrskolotājam. Par ko tas liecina? Gluži vienkārši šiem bērniem ģimenē uzticas, liek strādāt, viņus novērtē. Protams, neviens nevaram būt pasargāti, ka mūsu bērns vienā jaukā dienā nostrādās ko neiedomājamu, tāpēc tik svarīgi izrunāties, pārrunāt, pamācīt, ja vajadzīgs – ar prātu sabārt. No malas šķiet, ka dažiem vecākiem piedzimuši eņģelīši? Patiesībā audzināšana ģimenē ir smags darbs kopš bērna piedzimšanas brīža. Visvairāk – darbs ar sevi: ja vecāks ir apmierināts ar dzīvi – tāds lielākoties ir arī bērns. Ja vecāks ir dzīvespriecīgs, strādīgs, allaž patīk sevi izglītot, pilnveidot – tādās noskaņās ir arī bērns. Ja vecāki ciena savu tēvu, māti, savu senču piemiņu, tā ir liela svētība bērnam. Ja arī šobrīd topošā personība iet savu kļūdu pilno ceļu, mums jācenšas būt gudrākiem par viņiem, neatlaidīgi, reizēm līdz pat spēku izsīkumam pamācot. Jāmeklē padoms, ja tā pietrūkst. Varbūt bibliotēkā. Katram mums noteikti ir arī līdzcilvēks, kam pajautāt. Uzdrīkstēsimies! Izdomāsim savus svētvārdus ģimenei.

1. Cienīsim paši savus vecākus, vecvecākus, citus Cilvēkus!

2. Godāsim un sargāsim savu zemi - Latviju!

3. Strādāsim kopā ar saviem bērniem!

4. Būsim līdzjūtīgi, izpalīdzīgi, kulturāli!

5. Nesmēķēsim istabā!

6. Nelietosim alkoholu bez jēgas!

7. Mācīsim bērniem atvērt durvis, lai palaistu sievieti pirmo, pasniegt krēslu mātei, vecaimātei, klusēt, kad pieaugušie runā savā starpā!

8. Neaprunāsim citus bērna klātbūtnē!

9. Nenosodīsim līdzcilvēkus, bet labāk kritizēsim sevi!

10. Pateiksimies, ja kaimiņi aizrāda mūsu bērniem uz viņu palaidnībām!

11. Noteiksim bērnam (kopīgi ar viņu, bet paturot pēdējo vārdu) dienas režīmu!

12. Priecāsimies kopā ar bērnu par viņa priekiem, būsim viņam vienmēr līdzās bēdās, runāsimies ar bērnu, būsim viņa gudrais sargeņģelis!

13. Pateiksim bērnam visas tās mūsu dzīves gudrības, ko zinām, ko vēlamies nodot tālāk, atkārtojot tās vēl un vēl! (Ieskatieties Ē. Valtera atziņās skolēna dienasgrāmatā!)

14. Katru dienu kaut pusstundu lasīsim (avīzi, žurnālu, grāmatu) un ieteiksim to darīt bērnam!

15. Vakaros savā milzu aizņemtībā tomēr atradīsim brīdi, lai palasītu kaut ko bērnam priekšā, tā būs brīnišķīga emocionālā saikne!

16. Brīvdienās vairāk būsim kopā ar savu bērnu!

17. Katru dienu pajautāsim bērnam, kā viņam veicies, uzklausīsim! (Kaut pa telefonu.)

18. Sestdienas rītos bērnam iedosim veicamo darbu sarakstu un pārbaudīsim izdarīto, uzslavēsim par paveikto!

19. Reizi mēnesī piezvanīsim klases audzinātājam vai aiziesim uz skolu vienkārši aprunāties par savu bērnu!

20. Nepieļausim, ka bērns mums skarbi runā pretī!

21. Ja bērns nesaprot ar vārdiem teikto, pamēģināsim audzināt ar klusumu – bērnam mierīgi (kādreiz lika istabas stūrī stāvēt) jāpārdomā sava rīcība.

22. Centīsimies būt vienoti prasībās: pedagogi, vecāki, līdzcilvēki!

23. Par tīšu nepaklausību bērnam jāsaņem sods: patiesi vārdi par rīcību, kādu laiku noteikts režīms vai reāla darba terapija.

24. Katru vakaru palūgsim, lai bērns parāda savu dokumentu – dienasgrāmatu, kurā jābūt ierakstītam uzdotajam, sestdienās to parakstīsim!

25. Prasīsim, lai bērns skolā pieraksta dienasgrāmatā uzdoto!

26. Reizumis noskaidrosim pie bērna klases biedriem, kas uzdots!

27. Par katru labo darbu bērnu paslavēsim, celsim viņa pašapziņu!

28. Mēģināsim dzīvot ar prieku, mācīsim bērnam priecāties par katru mūža dienu!

29. Runāsim pieklājīgi, lai bērns vairāk dzird vārdus: lūdzu, paldies, piedod!

30. Atcerēsimies, kā vecāki mūs audzināja, kas no tā iznācis, un būsim ar lielu pacietību, neatlaidību, gudrību, savus bērnus audzinot! Mēs katrs to varam, jo taču ļoti mīlam savus bērnus!

“Kam, māmiņa, tad nerāji, “Kas klausīja tēva, mātes,
Kad es biju rāšanā? Pilnu krāsni maizes cepa;
Nu es liela izaugusi, Kas neklausa tēva, mātes,
Nu rīkstīti pušu lauzu.” Pavardā rušināja.”
“Dēli, meitas, jaunuvītes, “Tēvu tēvu laipas mestas,
Klausiet tēvu, māmulīti: Bērnu bērni laipotāji;
Neiet labi tai sētā, Tā, bērniņi, laipojiet,
Kur vecākus neklausīja.” Ka pietika mūžiņam.” (latv. tautasdziesmas)

Ir svētdiena. Uzģērbjam svētdienas drēbes, visi kopā ģimenē kaut ko garšīgu pagatavojam, izvārām smaržīgu liepziedu tēju, uzklājam baltu galdautu, iededzam sveci, un klusiņām mūsu mājās ienāk svētbrīdis ar veļu laika pārdomām. Un mīlestība.

Ar cieņu - skolotāja Antra Rudzīte