Staiceles VJFC dalība ārzemju turnīros

Brauciens uz Somiju bija paredzēts uz 7 dienām - no 17. līdz 24. jūlijam. Brauca trīs vecuma grupu puiši - 1992., 1993. un 1994. gadā dzimušie – Kristaps Taulavičus, Ingus Talcis, Alvis Vītols, Edgars Tenisons, Audris Bērziņš, Mārtiņš Sāns, Rolands Jaunzems, Muks Meikulis, Elvis Arnavs, Reinis Graviņš, Mairis Plūme, Arturs Eglītis, Sandijs Renckulbergs, Rinalds Apiņš, Sandris Možvillo, Ruslans Miķelis, Valts Jaunzems, Toms Prokopovičs, Kristaps Kalnmačs.

Daži zēni jau pabijuši ārvalstīs un arī ar prāmi braukuši, taču šoreiz Tallinas ostā, kur redzējām pietauvojamies dažus kruīzkuģus, puišiem bija liels pārsteigums. Arī brauciens ar kuģi puišiem bija liels pārdzīvojums. Somijā uz Kokkolu, kas atrodas ap 600 km no Helsinkiem, braucām 8 stundas. Nākošā bija brīva diena, pēc brokastīm braucām uz arhipelāgu, kur pārbraucām 7 tiltiem, izbraucām arī uz zemesragu, kas aizsargā Kokkolu no vētrām. Pēcpusdienā pabijām akvaparkā, vakarā 94. g. grupai treniņš, lai redzētu, ko spēj Valkas un Smiltenes puiši un kāda varētu būt sadarbībā laukumā.

Mūsu vecumā (1994.g.) 6 apakšgrupas ar 5 komandām katrā. Mūsējie startēja 5. grupā, kur visas komandas no Somijas. Pirmajā dienā spēles ar Kokkola diviem klubiem, kas nopietnu pretestību neizrādīja, lai gan pilsētas iedzīvotāju skaits ir 35 tūkstoši. Un tā - pirmajā spēlē 12:0 – Sandijs un Ruslans guva pa 3 vārtiem katrs, Sandris – 2 vārti, Rinalds un vēl trīs puiši iesita pa vieniem vārtiem katrs.

Vakarā otrā spēle 6:0 ar komandu KäTa, Sandris guva 2 vārtus, Rinalds un 3 puiši no Smiltenes – katrs pa vieniem. Sākums ļoti labs un uz otras dienas spēlēm devāmies ar labu noskaņojumu.

Otrā dienā gaidījām spēcīgākus pretiniekus un tā arī notika. Pirmā spēle ar komandu no Vaasas. Cīņa izrādījās grūta, uzvarējām ar 1:0, taču vārtu gūšanas momenti bija kādi 3 vai 4. Otrā spēle ar futbolistiem no Helsinkiem. Arī tas izrādījās spēcīgs pretinieks. Pirmais puslaiks 1:0, taču, kad guvām otrus vārtus, helsinkieši salūza, galu galā rezultāts 4:0. Tā priekšsacīkstēs grupā ieguvām 1. vietu ar labu vārtu starpību – 23:0 un lielām cerībām tālāk. Taču nākošajā dienā „fortuna” mums pagrieza muguru.

Pirmā spēle atkal ar Helsinkas klubu. Līdzīga spēle, kur rikošetā pretinieka gūtie vārti nolika mūs uz lāpstiņām. Kaut pašiem atkal bija 3, 4 vārtu gūšanas momenti, taču tie palika neizmantoti. Tā zaudējām ar 0:1 un priekšā gandarījuma spēle par 9.-12. vietu. Tajā rezultāts 0:0 un 11 metru soda sitienos spēli pazaudējām, jo bijām neprecīzāki šajos sitienos.

Arī 1992. un 1993. g. puiši izkļuva no apakšgrupām kā otrā un pirmā komanda, turnīra gaitā izcīnīja 5. vietas. Visumā turnīrs izdevies un pieredze neatsverama, jo katrā vecuma grupā komandu ne mazāk kā 20. Varētu teikt, ja būtu visi labākie, tad būtu vēl labāk, bet kas to var zināt...

Imants Dalka, VJFC Staicele treneris
 

VJFC „Staicele” futbolisti augusta sākumā piedalījās Spānijā Palensijas kausa izcīņā. Stāsta treneris Imants Dalka: „Tur bija 6 vecuma grupas, mēs startējām divās. U-16 (1991.g.) kopā ar Ogri – Mārtiņš Strokšs, Mārtiņš Taulavičus, Kristaps Taulavičus, Edgars Tenisons, Mārcis Vītols, Krišjānis Seinass, Toms Smiļģis, Kalvis Kovisārs un Verners Apiņš. Grupā U-12 (1995.g.) paši ar savu komandu, kurā startēja tikai Staiceles puiši – Elvis Arnavs, Edijs Bušs, Toms Prokopovičs, Jānis Grāvītis, Valts Jaunzems, Kristers Talcis, Kārlis Broms, Agris Tams, Kristaps Kalnmačs, Emīls Sprincis.

U-16 grupas puiši pirmajā dienā nospēlēja divas draudzības spēles - ar dāņiem neizšķirti un norvēģiem zaudēja. Tā bija iesildīšanās un aklimatizēšanās.

Pirmajā spēļu dienā U-16 bija jāspēlē ar vietējo komandu Palensijas CIA, kas turnīra beigās ieņēma pirmo vietu. Spēle bija diezgan līdzīga, kaut gan spāņi izskatījās tehniskāki. Mūsējiem bija cīņas spars, kā jau pirmajā spēlē. Zaudējām ar 0:1 un tie paši bija, varētu teikt, kuriozi vārti. Iespējas iesist vārtus bija arī mums, tās netika izmantotas.

Otrajā dienā spēle pret dāņiem bija ļoti izšķiroša spēle. To zaudējot vai neizšķirta rezultāta gadījumā varējām tālāk cīnīties par 5./6. vietu vai veiksmes gadījumā - par 3./4. vietu. Pie uzvarētas spēles varēja domāt par 3./4. vietu. Dāņus novinnējām ar 5:2. Varējām domāt par 3./4. vietu. Arī otra Palensijas komanda, ar kuru uz laukuma tikāmies pēdējā dienā, labi spēlēja, bija diezgan spēcīga. Tur bija spēlētāji no visādām valstīm, arī divi puiši no Latvijas jaunatnes izlases. Palensijas komanda arī cerēja uz trešo vietu. Tā bija dramatiska spēle, jo 10 minūtes nospēlējot, mūsējie palika mazākumā, pēc otrās dzeltenās kartītes iegūšanas, noraidīja Verneru Apiņu. Varētu teikt, ka tiesneši tiesāja mājinieku interesēs, vaļības nevarēja atļauties. Palikām 10 cilvēku sastāvā pie rezultāta 0:2. Komandas sastāvā veicām dažādas maiņas, beigās vinnējām 5:2. Turnīrā iegūta 3. vieta.

U-12 grupā arī bija 6 komandas – 3 spāņu, 2 angļu un mēs. Pirmajā dienā bija treniņš, lai aklimatizētos un pierastu pie karstuma, un arī pirmā spēle ar angļiem. Sākumā, kamēr iespēlējāmies, nonācām zaudētāju lomā. Taču dažas minūtes pirms spēles beigām iesitām otros vārtus, rezultāts 2:1. Nākošajā dienā bija jāspēlē ar otru angļu komandu, tur bija trīs nēģeru puikas. Mūsējie pirmo reizi ar tādiem tikās. Spēle bija grūta, momenti bija abām komandām. Pirmo puslaiku nospēlējām 0:0, otrajā puslaikā Kārlis labus vārtus iesita ar galvu, Kristers arī labus vārtus iesita, neatceros, kas iesita trešos vārtus. Beigās vinnējām 3:0, taču spēle bija ļoti līdzīga. Visas komandas šajā grupā bija ļoti līdzīgas, izņemot vietējo, kas vinnēja kausa izcīņā. Neteiksim, ka galvastiesu pārāka, bet labāka gan, arī tehniskāka. Mēs viņiem 0:2 zaudējām, bet nevarēja teikt, ka nevarējām iesist, mums arī bija momenti, bet veiksme bija viņu pusē. Spēles vidū mums pateica, ka esam finālā. Finālspēlē droši vien puišus psiholoģiski iespaidoja šī ziņa, viņi jau zināja, ka otrā vieta iegūta, tāpēc spēle iznāca daudz švakāka kā pirmajā dienā. Rezultāts 0:3.

Angļu treneri bija izbrīnīt, ka no Latvijas atbrauc tāda laba komanda. Spāņiem simpātiskākas medaļas kā dažas mūsējās.

Uz Spāniju braucām, jo visa Ziemeļeiropa bija apgūta, izņemot Tivoli kauss Kopenhāgenā. Tur šogad neiznāca sarunāt, jo tur limitēts komandu skaits un jāpiesakās laicīgi. Esam bijuši Fredrihshāfenā uz Danacup, Gēteborgā, Vaasā pat 2 reizes, tagad gribējās ko savādāku. Zinu, ka Norvēģijā ir viena kausa izcīņa, bet ļoti dārga. Labāk tad braukt uz dienvidiem. Nākošajā gadā ir mērķis kopā ar Smilteni braukt uz Turku, kādi 100 km no Helsinkiem. Kopā ar Ogri domājam braukt uz Kopenhāgenu, uz Tivoli kausu. Tad slavenākie turnīri būtu apmeklēti.

Šis ir Spānijā populārs turnīrs. Valcēnieši bija pavasarī bijuši un ieguvuši 9. vietu no kādām 20 komandām. Ogrēnieši jau tur bija bijuši pirms 7 gadiem.

Sponsori šogad bija ļoti atsaucīgi, es pat brīnījos. Katram braucējam bija jāmaksā apmēram puse no summas. Aigars Apiņš daudz ziedoja, gandrīz visu Somijas braucienu. Paldies Staiceles pilsētas domei, Limbažu sporta skolai, Mārcim Arnavam, Alvim Bondaram (SIA „Radi AVM”), Uldim Pūsildam, Andrejam Šišlo, Andrejam Hansonam (SIA „Aloja-Starkelsen”), Valdim Možvillo (z/s „Tēraudiņi”), Mārim Miezim.

Secinājumi pēc brauciena – nākošajā gadā nemeklēšu sponsorus, lai to dara bērni paši. Ja treneris sagādā sponsorus un pēc tam meklē spēlētājus, kas startē republikas un Vidzemes čempionātos, tad kaut kas nav kārtībā. Pavisam nedaudzi puiši saprot to, ka viņiem pēc tam būtu jādod pretī arī trenerim un futbola klubam.

Lielajiem droši vien brauciens patika, mazajiem varēja būt nogurdinoši. Viņiem neinteresēja, piemēram, tādas ēkas, kur apglabāts Napoleons, Dievmātes katedrāle, viņiem gribējās ēst. Uzbraucām Eifelī, redzējām Sēnu, Elizejas laukus. Bija interesanti.”

Sagatavoja Ieva Drone