Svētā putna „Pivälind” svētkos Tautas Lietišķās Mākslas studija „Staicele” svinēja savas pastāvēšanas 50 gadus - ar tirgošanos, vērienīgu studijas dalībnieku darbu izstādi un saņēma dāvanā pašu veidotu un pilsētas domes finansētu grāmatu „50 gados ieaustie sapņi”. Kā tas izskatījās svētku dienā un cik daudz darba ieguldīts, lai mēs šo skaistumu redzētu, uzzināsiet šajā reportāžā.

Staiceliete Malda Balode tirgo no smilgām austās sedziņas.

Ar savām pusnītīs austajām šallēm tirgojas TLMS „Valmiera”.

Tirgojas TLMS „Mazsalaca”.

Floristikas skolotāja Ilze Valmieras dziju stendā atrada savam darbam noderīgus materiālus.

21. jūlijā kultūras nama zālē bez sajūsmas nevarēja ieiet - visdažādāko nokrāsu paklāji, lakati, sienas segas, dreļļu sedziņas, spilveni, galdauti, zeķes, cimdi, pat tautas tērps – skatāmi vairāk kā 250 darbi, kurus izstādei atsaucīgi deva studijas dalībnieki: Austra Apsīte, Reģīna Apsīte (Tautas daiļamata meistare), Iveta Apsīte, Malda Balode TDM, Bruno Balodis, Tatjana Čečiņa TDM, Lūcija Dalka TDM, Irēna Graviņa, Ilga Gaugere TDM, Asja Gustavsone TDM, Jevdokija Jermaka, Velta Kīne TDM, Eleonora Kīslere, Līga Leinasare TDM, Arturs Liepiņš TDM, Ruta Lapteva TDM, Ausma Liepiņa TDM, Erna Ozola, Baiba ozola, Ina Prokopoviča, Biruta Ramba TDM, Eugenija Rudoviča TDM, Zenta Sīmane, Anna Strazdiņa TDM, Inese Strazdiņa, Ina Skuja TDM, Valija Tomsone TDM, Ērika Taube TDM, Ilga Ukase, Ausma Vilciņa, Ļena Vinogradova TDM.

„50 darba gados padarītā ir ļoti daudz,” izstādes atklāšanā saka Vineta Dance un dod vārdu TLM studijas „Staicele” vadītājai Veltai Kīnei (attēlā pa kreisi): „Septiņdesmitajos gados studijā bija liels kolektīvs, šodien esam ļoti mazs kolektīvs, bet mēs tomēr strādājam, esam pamanīti, atzīti, mums kā dāvana ir skaista māja. Liels paldies domei, it sevišķi priekšsēdētājam Jānim Bakmanim. Mēs strādāsim un nepazudīsim, kaut arī esam maz.”

Lai TLM studijas „Staicele” vecmeistaru un meistaru 50 gados izsapņotie un skaistajos darbos ieaustie sapņi nepazustu, lai tie saglabātos, Staiceles pilsētas dome dāvina audējiem grāmatu „50 gados ieaustie sapņi”.

Jānis Bakmanis: „Šodien, kad zāles durvis atvērās un pietrūka krēslu, saprotu - ir noticis tas, ko pilsētas domes deputāti un arī paši Staiceles mākslinieki iekšēji cerēja un gaidīja – viņu darbs, viņu mūža ieguldījums kādam ir svarīgs. Var dažādi tērēt naudu. Staiceles pilsētas domē, risinot jautājumu – vajag vai nevajag iemūžināt cilvēku padarīto - bija dažādi viedokļi. Uzvarēja viedoklis, ka šī bagātība ir jāatstāj paaudzēm - lai skatās un vērtē. Kādu dāvanu pilsēta var pasniegt katram cilvēkam, kurš strādājis studijā – nu tikai grāmatu par viņu! Droši vien grāmatā kaut kas noteikti trūkst, bet kopumā ir ārkārtīgi skaisti, jo tie cilvēki, kas darījuši šo darbu, ir ļoti skaisti. Bez šaubām ar raksturiņiem. Staiceles pilsētas domes un savā vārdā saku paldies kungiem un kundzēm par darbu TLM studijā.”

Inga Jēruma, grāmatas veidotāja (attēlā pa labi): „Grāmata var runāt tikai pati par sevi. Darbs pie grāmatas veidošanas man bija ne tikai prieks, bet arī liels gods. To es saku nevis formāli, ka tā vienmēr saka, bet tāpēc, ka domāju, skatīju un vērtēju katru lietiņu, kas tur būs un kā tas būs. Tā bija dubulta, pat trīskārša atbildība, jo gribējās tās izveidot skaistu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mana vecāmamma bija viena no tām, kas pirms 50 gadiem sāka darboties pulciņā. Gribu uzvērt, ka grāmatas autori ir paši meistari. Visa grāmata sastāv no atmiņām, es tikai to saliku kopā, kaut ko pieslīpēju, bet pamatā autori ir šeit visi klātesošie. Tā kā tas gods pienākas viņiem. Liels paldies, ka visi bija atsaucīgi, laikā iesniedza materiālus. Ja ir kāda kļūdiņa, nesodiet mani pārāk bargi, jo darbā vienmēr viss var gadīties.”

Digna Čuikova, grāmatas māksliniece (attēlā centrā): „Godātie staicelieši, nu ko tad lai es saku? Goda vārds neko no sevis klāt nepiezīmēju. Visu, ko mākslinieks Atis Ieviņš nofotografēja, centos ievietot grāmatā. Audēju kundzes atceras, mums gāja diezgan jautri. Es arī lūdzu, ja nu kaut kas nav pa prātam, piedodiet. Paldies, ka uzticējāt man šo darbiņu.”

Šajā dienā Staiceles studijas sveicēju pulkā Dace Jurka, Valsts Aģentūras „Tautas mākslas centrs” pārstāve: „Ja man kāds būtu teicis, ka es tieši pēc 30 gadiem stāvēšu savā pirmajā darba vietā un skatīšos uz audējām, kuras studijā auda manā laikā un tagad, atverot grāmatu, atcerēšos daudzus labus un skaistus mirkļus, tad droši vien būšu godīga, ja teikšu – es tam neticētu. Bet tā ir noticis, mani ceļi ir aizvijušies prom no Staiceles. Tagad te ciemojos kopā Mazsalacas studijas pārstāvjiem, kuri tieši tādi paši, kā jūsu priekšsēdētājs teica, - ar asarām, smiekliem, prieku un dažādām citādām noskaņām ķeras pie darba. Studijas vadītāja teica, ka sākumā jūsu ir bijis daudz. Mūsu arī bija daudz, bet paliek labākais kodols un tie, kas ir blakus, dod padomu.

Nav tik liela paldies, lai varētu visiem to pateikt, šodien katrs ar savām domām skatās uz saviem darbiem un priecājas. Katra dzija, kas krāsota, raksts, kas austs, varētu atklāt daudzus nostāstus... Bet man šodien jānes jums sveicieni un atzinība no Valsts Aģentūras „Tautas mākslas centrs”.”

Maldai Balodei, Ērikai Taubei, Arturam Liepiņam, Annai Strazdiņai, Martai Freimanei, Ilgai Gaugerei, Ritai Gūtmanei, Jevdokijai Jermakai un Ausmai Vilciņai Dace Jurka pasniedza Atzinības rakstus par ikgadējo radošo ieguldījumu tautas lietišķās mākslas tradīciju saglabāšanā un popularizēšanā un sveicot studijas 50- gadē.

Dace Jurka pasniedz Atzinības rakstu Ritai Gūtmanei.

Pasniedzot Atzinības rakstu studijas vadītajai Veltai Kīnei un dāvanu studijai, Dace Jurka teica: „Mīļā Staiceles studija, jūs var apskaust! Es domāju, ka visas Latvijas studijas brauks pie jums pieredzes apmaiņā skatīsies, kāds jums skaists namiņš, kur darbojaties. Tie, kas pabijuši Līvānos Baltajā mājā un amatniecības mājā, zina, cik tur ir labi strādāt. Tā būs tāda balta skaudība. Grāmata jums svētkos ir vienkārši lieliska, tā būs ceļvedis daudzām citām studijām. Bet jums kā dāvanu atvedu meistaru grāmatu, kas tapusi Dziesmu svētkos, tajā apkopots ļoti, ļoti daudz no tā, ko visa Latvija dara. Gribu novēlēt, lai jums būtu apkārt daudz jauniešu. Neatmetiet visam ar roku, esiet darbīgas arī turpmāk!”

Staiceliešus sveic Limbažu TLM studijas „Dzilna” pārstāvji: „Ar staiceliešiem mums kopā bijuši prieki un bēdas. Ērikas laikā ļoti daudz esam darbojušies kopā. Paskatoties uz jūsu paveikto, man ir prieks, ka tik mazā un mīļā pilsētiņā ir tik darbīgas rokas! Lai jums rokas nekad nenogurst, prāts lai vienmēr meklē jaunas sirdis, kam atdot šo prasmi, lai jums visiem veicas jaunajā mājā!”

TLM studijas „Valmiera” pārstāve: „Lai pastāvētu tautas lietišķā māksla, nepieciešamas trīs lietas – kolektīvs, labs vadītājs un pašvaldība. Ja visi trīs kopā ir, tad viss notiek. Jums tā ir, jums ir pilnība, atliek tikai strādāt! Savējiem vienmēr saku, ka mums, Vidzemes kolektīviem, jāturas draudzīgā saskaņā. Mūsu studija ir izbraukājusi Vidzemi, gaidām jūs ciemos. Kolektīvi visur paliek mazāki, nav tā kā padomijas laikos, kad kolektīvi bija ārkārtīgi lieli un plaši. Domāju, tie vairs nekad nebūs tik lieli un plaši, jo šī nodarbe paliek stipri dārga.”

TLM studijas „Mazsalaca” pārstāves: „Šai dienai jābūt neaizmirstamai bezgala daudzo dienu virknē! Apsveikumu, tostu un līksmības brīdī atrodiet laiku, kad pamest skatu uz skaistākajiem mirkļiem pagātnē un apjaust to, cik daudz laba un gaisā var piedāvāt nākotne!”

Ērika Taube, vairāk kā 20 gadus bijusi TLM studijas „Staicele” vadītāja: „Ar vienu pušķīti, kuram vairāki ziedi, gribu sveikt studiju jubilejā. Šeit apkārt aug jaunie, lai jums apkārt daudz jauniešu! Ja vajadzēs, varēšu jums piepalīdzēt.”

Ērika Taube aicina kopā un sveic ar ziedu pušķi visus tos cilvēkus, kas piedalījās grāmatas veidošanā – domes priekšsēdētāju Jāni Bakmani, mākslinieci Dignu Čuikovu, fotogrāfu Ati Ieviņu, maketētāju Māri Kalēju, muzeja direktori Indru Jaunzemi, sastādītāju Ingu Jērumu, Veltu Krūzi un Ainu Bergu.

Pēc apsveikumiem zālē, studijas vadītāja aicināja viesus uz jubilejas torti un glāzi vīna.

Lūdzu fotomākslinieku Ati Ieviņu dalīties atmiņās par skaisto bilžu tapšanu un šodienas sajūtās, atverot jauno grāmatu: „Kopā ar Dignu taisījām bukletiņu par Minhauzena muzeju. Viņa bija mani ieteikusi Bakmaņa kungam, un es labprāt piekritu, jo, sākot ar šo gadu, darbojos kā brīvmākslinieks. Šis piedāvājums likās ļoti vilinošs - man patīk lauki un mazpilsētas, pats savā laikā esmu beidzis Mākslas Akadēmijā tekstilmākslas nodaļu pie profesora Rūdolfa Heimrāta. Jebkurā gadījumā biju sagatavots, ļoti ātri atradu kontaktu ar Taubes kundzi. No sākuma mums gāja grūtāk, nevarējām īsti saprast, ko viens no otra gaidām, bet vēlāk tas bija ļoti sirsnīgi, mīļi, draudzīgi un ļoti disciplinēti, viss bija noorganizēts. Tas bija svarīgi, jo braucu no Rīgas, man laiks bija limitēts. Nelielajā stundu skaitā vajadzēja cilvēkus apzināt, atvēlēt laiku arī sarunām, man patīk ar modeļiem drusku iepazīties. Kad jūtu - esam tā relatīvi sadraudzējušies, tad varam sākt strādāt un atrast kopēju valodu. Viss izveidojās ļoti veiksmīgi. Vienīgi laiks mūs īpaši nelutināja, jo mana iecere bija - savākt maksimāli daudz krāsainības faktūru ziņā no visas Staiceles, ne tikai audēju darbos. Grāmatā gribēju parādīt no kā vietējie mākslinieki smeļas savas idejas un kompozīcijas, vērojot visu, kas notiek dabā. Pavasaris – marta beigas, aprīlis, maijs mūs nelutināja, nebija īpaši silts, mēs ļoti gaidījām, kad atlidos stārķi, gaidījām, kad parādīsies pirmie vizbuļi. Kopumā es savācu materiālu ne tikai grāmatai, bet arī sev. Man vienmēr patīk to apvienot.

Tie alkšņu bluķi, tikko zāģētie, uzreiz pēkšņi tādā pelēcībā, man tas patīk. Es labprāt piedalos tādos projektos. Bakmaņa kungs atļāva brīvi darboties, nedeva nekādus īpašus norādījumus vai rīkojumus. Man pašam drusku žēl, ka nebiju klāt finiša taisnē - tieši pie grāmatas iekārtošanas.

Šodien, grāmatu atverot, sajūta visnotaļ paraiba - nezināju, ka procentuāli tik daudz grāmatā ienāks retrospektīvā daļa. Biju konceptuāli iznēsājis, kā es būtu nodalījis retrospektīvo daļu – tos cilvēkus, kuri nav mūsu vidū. Dokumentālo materiālu, kurš nav manis bildēts, būtu tonāli apvienojis, vai zem toņu fona lapām vai citādā veidā, bet lai būtu ļoti uzskatāmi – tie cilvēki nav mūsu vidū, tā ir retrospekcija. To nevajag uztvert kā esošā reālā produkta kritiku, jo visvieglāk ir kritizēt pēc tam, tad visi esam gudri. Grāmatā viss ir ļoti zolīdi, galvenais, ka produkts īstā laikā tapis un iznācis. Varēja runāt, stiept garumā un beigās būtu čiks.

Visiem procesiem, kas bija Akadēmijā tekstilnodaļā – stelles, velki, dreļļi, esmu izgājis cauri. Es labprāt arī Rīgā apmeklēju tekstilmākslinieku izstādes. Mākslinieciskā līmenī perifērija atšķiras no pilsētas ritmiem. Tie, kas tuvāk centram, piemēro savādākas tehnikas, bet jebkurā gadījumā ļoti forši, ka te tāda lieta ir, te ir labs kolektīvs un ļoti labi darba apstākļi. Var tikai priecāties. Esmu bijis daudzās Latvijas vietās, pilsētās, kur ir ļoti daudz visādu problēmu. Tā kā šeit jāsaka paldies Bakmaņa kungam, ka viņš to atrisināja. Te tikai vajag, lai cilvēki darbotos un aušana nekļūtu par vecākās paaudzes prioritāti. Vajag, lai vecmāmiņu darbu turpinātu bērni un mazbērni.”

Pilsētas bibliotēkā iespējams aplūkot fotomākslinieka Ata Ieviņa fotogrāfiju izstādi.

Attēlā no kreisās: Digna Čuikova, Māris Kalējs, Atis Ieviņš

Par darbu pie grāmatas maketēšanas stāsta Māris Kalējs: „Sākotnējā informācija vēstīja, ka darbs būs viegls un grāmatai viss sagatavots - Inga Jēruma sagatavojusi atmiņu tekstus, Atis Ieviņš - daudz skaistu fotogrāfiju.

Taču pirmajā darba dienā izrādījās, ka audēju un viņu darbu fotogrāfijas ir tikai tiem, kurus fotogrāfs Atis Ieviņš varēja sastapt Staicelē šogad, bet nav nekā par citiem vai arī jau mirušajiem. Aicinājām talkā kādreizējo TLM studijas „Staicele” vadītāju Ēriku Taubi, viņa atnāca ar vairākiem agrāko gadu fotoalbumiem. Ērikas kundze vairākas stundas izlasīja bildes (g.k. Sarmītes Hincenbergas fotografētas) un atzīmēja, kas tajās attēlots. Šo 200 bilžu noskannēšana man prasīja divas darba dienas, jo tas nav vienkāršs pasākums - nolikt uz skannera lielos albumus. Pat ar visu to dažiem bijušajiem studijas dalībniekiem sameklēt paša fotoattēlu vai darbu bija grūti vai tā arī nesanāca. Kā vēlāk uzzināju no vienas audējas, kurai grāmatā nav fotomateriālu - viņai lūgts uzrakstīt atmiņu stāstījumu, bet ne fotogrāfijas ar pašu vai darbiem. Un vēl - lielai daļai audēju nebija zināmi dzimšanas gadi, tekstā bija jautājuma zīmes. Ērika mēģināja „izrakt” no saviem materiāliem kaut ko par tiem, zvanīja radiniekiem un jautāja cilvēku dzīves gadus - bez viņas zināšanām grāmata nebūtu tik saturiski bagāta, kāda tā ir!

Divas nedēļas strādāju kopā ar mākslinieci Dignu Čuikovu. Viņa jau bija uzskicējusi grāmatas vāka dizainu un tas izdevās veiksmīgs. Bet nebija vēl konkrēti izdomāts, kādas izskatīsies iekšlapas. Tāpēc tapa varianti un papildinājumi līdz nonācām pie galīgā izskata. Izdomājām, ka augšējā kreisajā stūrī liksim senāku bildi, kur cilvēks redzams jaunībā, bet lappuses apakšējā daļā - mūsdienu foto un arī darbus. Digna rūpējās, lai viss maketētais izskatītos labi. Visiem audējiem, kuru darbiem bija Ata fotogrāfijas, nolikām blakus šādu foto vai kolāžu pa visu lapu. Tad vēl iedomājos noskannēt sešdesmito un septiņdesmito gadu avīžu rakstus - tā ir īstā laikmeta liecība. Kā tas viss grāmatā izskatās, lai vērtē lasītāji.

Vēl jāatzīmē muzeja vadītāja Indra Jaunzeme, kura pēdējā brīdī pielaboja tekstus un rakstīja pēdējo gadu vēsturi. Paldies Inai Skujai par jaunāko laiku fotogrāfijām.

Kopumā bija patīkami strādāt. Sadarbība ar citiem grāmatas veidošanā iesaistītajiem cilvēkiem bija radoša. Rezultātu vērtēt Jums!”

Par lielo darbu pie izstādes iekārtošanas stāsta studijas vadītāja Velta Kīne: „Sākumā mums pasolīja, ka izstādes iekārtošanā palīdzēs mākslinieks, taču tas nebija iespējams. Tad pašiem vajadzēja domāt, kā iekārtosim. Irēna atnāca un pirmajā dienā raudāja, jo grūti uzreiz izdomāt. Kultūras nama zālē neko pie sienām nevar stiprināt, grīdā naglu nevar iesist, kā lai izliek darbus? Agrāk izmantojām rāmjus, ko salikām kopā, bet to ir ļoti maz un darbu šoreiz vairāk kā 250. Segas ir smagas, ja nepiestiprināsi kārtīgi, tās noslīdēs uz leju un nebūs skata. Katrai segai vajadzēja atrast īsto vietu, bija jāizliek visi darbi, bija jāizdomā, kā tos salikt kopā, lai būtu krāsu saskaņa. Irēna ieteica taisīt būdas, Udo un Māris saskrūvēja, bet otrā dienā visas sagāzušās. Irēna atnesa no mājām savu urbjmašīnu, saskrūvēja visu pati, Udo tikai pieturēja. Kultūras nama vadītāja sagādāja leņķus, tad saskrūvējām stabili. Strādājām pa vakariem, jo Irēna nāca tikai pēc darba.

Vislielākā atzinība par izstādes iekārtošanu jāizsaka Irēnai Graviņai, viņa visu vadīja, mēs izpildījām viņas ideju. Irēna bija no mums šajā jautājumā viszinošākā, jo iekārto izstādes Alojā, arī mācās. Ļoti daudz katru dienu strādāja Eugenija Rudoviča, mēs abas kopā rūpīgi izgludinājām visus darbus. Īpaši grūti bija izgludināt vīles no segām. Nāca palīgā Ausma Vilciņa, Bruno Balodis, Ļena Vinogradova, Inese Strazdiņa, Erna Ozola, Baiba Ozola. Izstādes iekārtošanai līdzi sekoja kultūras nama vadītāja Daina Mūrniece, vairākas dienas palīdzēja Udo Gustavsons.

Mūsu izstādi viesi novērtēja ļoti atzinīgi, izteica apbrīnu, kā tādā telpā varēja ierīkot, ja nav kur pieķerties.

Grāmatu vēl neesam izvērtējuši, nav bijis laika sanākt kopā, bet kopumā tā ir skaista. Ir noklīduši daži rakstiņi, piemēram par Emmu Kalniņu, kura bija studijas labā roka, Ērikai visu izpalīdzēja. Interesanta bija sadarbību ar fotogrāfu Ati Ieviņu. Viņš ķēra mirkļus. Tur grāmatā ir manas smilgas un mana brilles. Viņš saka, - panāc ārā no stellēm, es gribu dabu nofotografēt. Kamēr es izeju, viņš nofotografē manas čības. Citā reizē pie Artura malkas šķilas.

Tagad lielais darbs izdarīts, kad izdalīsim izstādes darbus, varēsim atvilkt elpu.”

Es noaudu gultas deķi
Zeltītām kantītēm
To apsegšu tautu dēlu
Ziemas nakti gulēdama.

Adīju, rakstīju, kad puiši redzēja
Kad puiši neredzēja, ārdīju ārā.

Es savam mīļajam
cimdus zeķes noadīju.
Apkārt liku sīkus rakstus,
Vidū savu dvēselīti.

Sagatavoja Ieva Drone