Staicele - Reportāžas - Stārķa kauss

06.-08. 07. 2007.

Jaunākie Latvijas lielo pilsētu futbolisti tiekas Staicelē Stārķa kausā

Videofragments 16Mb, 2min25sek. >>>

6., 7., un 8. jūlijā Staicelē risinājās „STORK CUP kausa” turnīrs, ko organizēja Latvijas Futbola Federācija sadarbībā ar Latvijas Jaunatnes Futbola Līgu un Staiceles pilsētas domi. Turnīrā piedalījās U-8 vecuma grupas (1999. g. dzimušo zēnu) 9 Latvijas labākās komandas - JFC Skonto-1, JFC Skonto-2, FK Alberts, Šitika FS, Smiltenes BJSS, FHK Liepājas Metalurgs, Daugavpils BJSS, FK Tukums-2000, Šitika FS-2000 un, kā mājinieki, tika pieaicināta arī VJFC Staicele komanda.


Attēlā no kreisās: Juris Krastiņš, VJFC Staicele direktors, turnīra administrators; Egons Brants, Jānis Bakmanis, Staiceles pilsētas mērs.

Atklāšanā Egons Brants, Latvijas Jaunatnes Futbola Līgas Latvijas jaunatnes čempionāta direktors klātesošos uzrunāja: „Jūs esat paši jaunākie, kas sāk spēlēt futbolu tieši šajā gadā, 1999. gadā dzimušie. Šis ir pirmais oficiālais turnīrs, kurā jūs tekaties, tiekat skatīti, vērtēti. Ir liels prieks, ka jūs esat tādā kuplā skaitā. Šeit varbūt nav tik svarīgs tas sportiskais un gala iznākums, cik pats process, ka jūs nodarbojaties ar futbolu un sākat veidoties par jauniem futbolistiem, kas kādreiz varbūt spēlēs Latvijas izlasē vai lielos klubos.”


Jaunie futbolisti un viņu treneri saņēma piemiņas balvas – Miķeļa Rubeņa grāmatu „Parīzes futbola noslēpumi”.

Jau pirmajā turnīra dienā sākās nopietnas spēles, kurās jaunajiem spēlētājiem līdzi juta vecāki un citi radinieki. Vēl klēpī paņemami un samīļojami, zēni iepriecināja organizatorus, trenerus un skatītājus ar dinamiskām, interesantām un emocionālām spēlēm, jo viss tika darīts no sirds. Ik pa brīdim 3 dienas mūsu mazpilsētu pāršalca tālu dzirdamas priecīgas gaviles saistībā ar kādas komandas gūtajiem vārtiem. Deviņu labāko Latvijas astoņgadīgo bērnu komandu vidū, kā desmitā komanda spēlēja arī mazie staicelieši.

Par VJFC Staicele komandas spēļu gaitu un rezultātiem stāsta Edgars Konstantinovičs, astoņgadīgo puišu treneris: „Pirmā spēle mums bija ar Tukuma komandu, kura, starp citu, turnīrā izcīnīja 2. vietu, nezaudējot nevienā spēlē. Mūsu puiši, nespējot pārvarēt uztraukumu un respektu pret titulētāku komandu, zaudēja ar rezultātu 1:9.

Pēc divām stundām, tiekoties laukumā ar Liepājas Metalurga zēniem, staicelieši parādīja, ka prot spēlēt futbolu. Vienīgi spēļu prakses trūkums neatļāva saglabāt neizšķirtu rezultātu, nācās zaudēt ar 5:2. Kā vēlāk atzīmēja Liepājas Metalurga treneris, staicelieši viņu pārsteidza – tik mazā pilsētiņā var būt tik stipra komanda.


„Es vēlētos redzēt Staiceles komandu Liepājas Metalurga rīkotajos turnīros. Liepājā drīzumā tiks organizēts turnīrs 8-gadīgo zēnu komandām, kurā plānots uzlūgt 6-8 dalībniekus,” teica Liepājas Metalurga treneris Dzintars Kazaks (attēlā).


Attēlā: Spēlē ar Tukuma komandu bumbu izcīna Emīls Runcis.


No spēles uz spēli progresē labās malas aizsargs Krišs Pinkulis (attēlā centrā).


Attēlā: Pirmajā dienā vārtus guva Daniels Kozlovs un Alvis Jaunzems, centrā vārtsargs Ronalds Līsmanis.


Attēlā: Pirms katras spēles svarīga iesildīšanās – roku, kāju, vēdera muguras, gurnu, kakla un pēdu muskuļiem jābūt gataviem intensīvam darbam.


Attēlā: Pirms spēles treneris stāsta par spēles taktiku un dod norādījumus katram spēlētājam.

Otrajā dienā staicelieši patīkami pārsteidza savus līdzjutējus, uzvarot Šitika FS otro komandu ar rezultātu 4:3. Skaista un pelnīta uzvara!

Diemžēl spēlē pret Daugavpils komandu, pieļaujot muļķīgas kļūdas, no uzvarētājiem nokļuvām zaudētājos, pie kam, it kā pārliecinoši – 3:7. Pietrūka spēļu prakses, kaut gan spēlē bija jūtams mūsu spēlētāju pārsvars.


Attēlā: Uzbrukumā pret Daugavpils BJSS komandu dodas Jānis Pazāns, Daniels Kozlovs un Alvis Jaunzems.


Attēlā: Spēles pārtraukumā ar Daugavpils BJSS komandu (rezultāts 3:2 staiceliešu labā). Treneris dod uzdevumu aktīvi darboties uzbrukumā un aizsardzībā.


Attēlā: Droši pēdējās spēlēs ar Šitika FS un Albertu vārtus sargāja Ronalds Līsmanis.


Attēlā: Dzintars no Rūjienas veiksmīgi tika galā ar centra aizsarga pienākumiem (Adrians Miņins slimības dēļ nespēlēja).


Attēlā: Jānis Pazāns (centrā) turnīrā guva 4 vārtus.

Svētdien pārliecinoši uzvarējām stipro Šitika Futbola skolas pirmo komandu – 4:1, bet spēlē ar Albertu piedzīvojām negaidītu zaudējumu. Rezultāts 1:2, jo spēles izskaņā vārtu priekšā tika atdota bumba pretinieka spēlētājiem.

Daudzi staiceliešu līdzjutēji atzīmēja, ka mūsu zēni, izcīnot gala rezultātā šajā turnīrā 8. vietu, ir ierindojami labāko astoņgadīgo zēnu futbola komandu skaitā.

Esmu gandarīts un priecīgs, ka puiši ieguva tik nepieciešamo futbola spēles praksi, tiekoties laukumā ar tik stiprām komandām. To var iegūt tikai turnīros. Ja individuālā tehnika dažiem mūsu spēlētājiem neatpaliek no citu komandu zēniem, tad pilnīgi nesalīdzināmas ir spēles prakses. Iesaistot Staiceles komandā bērnus no Vidzemes, varam cerēt, ka Latvijā būs vēl viena stipra komanda.”

Visām staiceliešu spēlēm aktīvi līdzi dzīvoja pilsētas mērs Jānis Bakmanis, tādēļ lūdzu viņu dalīties iespaidos par šo turnīru kopumā un staiceliešu spēli.

Jānis Bakmanis: „Kad kaut kas tiek veidots, virzās uz priekšu labāk vai ne tik labi, vienmēr skatos, kurā vietā es kartē atrodos. Staiceli nekad tuvāk Rīgai nepārvietos, Rīga var tikai pienākt tuvāk mums. Līdz ar to jāstrādā tā, lai veidotu šeit interesantu notikumu. Salīdzinu, jautāju - vai tas ir tas, ko esmu vēlējies, uz ko esmu aicinājis cilvēkus, kur esmu lūdzis cilvēkus man uzticēties? Varu pateikt – jā, tas ir tas.

Ļoti labi zinu, ka Staicelē nekad nebūs tik daudz bērnu, cik Liepājā. Bet Staicelē būs tas, kas varbūt nekad nebūs Liepājā – iespējas, vide, miers, nav kriminogēnā situācija. Trīs vasaras mēneši ir atradums Staicelei, jo šeit var notikt nometnes un turnīri. Šodien te atbraukušas futbolistu komandas no Liepājas, Daugavpils, Rīgas. Tie nav Mērnieki, Rozēni, Vīķi, bet Latvijas lielākās pilsētas, Rīgas komandas vien šeit ir 5.

Infrastruktūra, Mūzikas un mākslas skola, vidusskola – tas Staiceles pilsētā jāpilnveido. Ir zināmas nianses, kuras traucē, - te pašreiz nav privātās iniciatīvas. Pilsēta neatvērs kempingus, kafejnīcas, laivu staciju... Ja te būtu divi vai trīs privātie kempingi, tad mēs vispār nevarētu atkauties no apmeklētājiem. Vecāki šādā turnīrā varētu izvēlēties atkarībā no maksātspējas – gulēt siltā istabiņā par 3 latiem vai par 50 santīmiem teltī. Mēs uz to ejam.

Kā jaunie staicelieši spēlē futbolu? Manā bērnībā šādu iespēju nebija, pat sapņos nevarēju to visu nosapņot, kas Staiceles bērniem šeit radīts. Ka Staiceles bērnu komandā spēlē Valmieras puiši, ka šeit spēlē puisis no Ainažiem, tas ir skaisti – nevis mēs spēlējam pie Valmieras, bet valmierieši spēlē pie mums, aizdomājieties! Es nesaku, ka tas ir pašmērķis, bet mēs jau esam partneri. Mēs varam savus puišus piedāvāt Valmierai, viņi mums utt. Tas ir skaisti! Ja futbola skola lēnām attīstīsies, lai gan tur vēl ir daudz organizatoriskā darba, vēl juridiskā puse jāsakārto, vajadzētu sakārtot brīvo ēdināšanu tiem zēniem, kas nopietni trenējas futbolā, tad šeit būs gan atlase, gan daudzas citas lietas.

Staicelei jāstrādā 2 virzienos. Viens, - kad paši veidojam sporta vidi, audzinām sportistus, otrs – kad veidojam vienkārši futbola vidi. Abi virzieni var strādāt pilnīgi neatkarīgi. Mums var nebūt futbola bērnu, bet tikai futbola vide, bērni un treneri atbrauc, spēlē, atpūšas utt. Bet ideāli, kad šeit pašiem ir futbola spēlētāji. Tas tāpat, kad taisām saksofona nometnes un mums nav saksofonistu. Bet vēl skaistāk būs pēc gadiem, kad šeit būs saksofonisti, kuri mācās, prot spēlēt un tad vēl tiek organizēta nometne, - tad tā ir pilnība.

Ļoti labi, kad ir labi rezultāti, bet ir labi, kad vēl ir jāpiestrādā. Ja teiktu, ka mums viss ir kārtībā, tad tas arī būtu nepareizi …

Ja staicelieši šajā turnīrā var dažas komandas uzvarēt, tad tas ir liels sasniegums.

Bērniem uzvaras prieks ir nepieciešams, kā jebkuram cilvēkam. Bet sportā ir pirmā vieta. Ja sportā nedotu nevienu vietu, tad būtu cits jautājums, bet tomēr ir tā pirmā vieta. Tas ir stimuls, tāpēc katram jācenšas stimulēt sevi, spēlēt labāk, trenēties, sasniegt šo rezultātu godīgā sportiskā ceļā.

Man gribētos domāt, ka esam uz pareizā ceļa. Ka ieguldītā nauda un darbs Staicelē dod rezultātus.”

Turnīra otrajā dienā tika organizētas veiklības stafetes bērniem, futbola turnīrs zēnu tēviem un šautriņu mešana mātēm.


Stafetēs kopvērtējumā uzvarēja Tukuma zēni, otrie bija Skonto zēni un trešie – Šitika FS zēni.

Futbolistu māmiņas piedalījās šautriņu mešanā, pavisam 26, uzvarēja Valentīna Galkina, Inese Tupīte, trešā – Zenta Pakere. Daudzas māmiņas meta pirmo reizi, bet solījās mājās turpināt, jo iepatikās. Par brīvā vakara aktivitātēm stāsta Dainis Gudermanis: „Droši varu teikt vienu lietu, ne jau slavinot mūsu organizāciju, bet neesmu bijis nevienā futbola turnīrā ne šeit, ne citur, kurā bez futbola vēl kaut kas cits tiktu veidots. Jaunatnes līga jau 10 gadus bērnu pasākumos bez futbola sniedz arī citu programmu. Pirmām kārtām, obligāti ir atklāšana, himnas spēlēšana. Agrāk tas bija it kā pats par sevi saprotams, bet tagad turnīros notiek ļoti reti. Mums visos pasākumos ir laicīgi sastādīta programma, kalendārs, kas pusgadu iepriekš ir publicēts. Atbraucot šeit, precīzi arī viss notiek. Ja spēle paredzēta plkst. 11.00, tad tā arī sāksies. Šoreiz sacensības tiesā divas meitenes, viņām ir goda lieta, spēli sākt tieši 11.00, nevis piecas minūtes ātrāk vai vēlāk. Turnīros vienmēr cenšamies kaut ko papildus organizēt, piemēram, ielu basketbola turnīru. Šinī gadījumā pirmajā dienā pēc vakariņām bija atklāšana un otrajā brīvajā vakarā bija pasākums, kurā bērniem tika organizētas veiklības stafetes visaugstākajā līmenī. To novadīja mūsu līgas aktīvists Aigars Ragainis no Salacgrīvas, viņš Latvijā ir pazīstams ar šāda veida nodarbēm - stafetēm un citām metodiskām lietām. Tēviem bija futbola turnīrs, piedalījās 6 komandas. Pirmo reizi organizējām šautriņu mešanu futbolistu māmiņām, zinot, ka šeit būs 8-gadīgie bērni, mēs plānojām, ka būs arī daudzas māmiņas un māsas. Piedalījās 26, bet īstenībā viņas bija vismaz divreiz vairāk. Visi bija ļoti apmierināti, jo laiks bija normāls, cilvēki atbraukuši kopā ar savām ģimenēm, trīs dienas, tā viņiem ir liela atpūta. Saprotu, ka staiceliešiem zaļa zāle un svaigs gaiss ir pats par sevi saprotams un neliekas nekāds brīnums, bet vismaz puse no šiem bērniem zaļu zālīti nav redzējuši, varbūt Vērmaņa parkā no tālienes. Viņi spēlē zālēs vai uz sintētiskiem laukumiem, tāpēc mazākiem bērniem cenšamies organizēt pasākumus tā, lai viņi redzētu īstu zālīti. It sevišķi, kad nolija lietus, tāds svaigums nāca ārā – par vitamīniem to nevar nosaukt, bet veselībai noteikti nāks par labu.”

Par tēvu futbolu stāsta Egons Brants: „Katrs klubs taisīja savu komandu, mums bija nolikts tēvu turnīrs, bet spēlēja arī vecietēvi un treneri, arī no malas kāds līdzjutējs. Šādu lietu, kad spēlē tēvi praktizējām pirmo reizi. Parasti mums bija organizatori pret vietējiem. Vakar bija liela atsaucība, komanda nebija Staicelei, Smiltenei, jo viņi nedzīvo internātā. Spēlējām vienu periodu 15 min, visi aktīvi skrēja. Katrai komandai iznāca 3 spēles, sadalījām 2 apakšgrupās pa 3 katrā. Par 5./6. vietu spēlēja Liepāja ar Šitika-2000, Liepāja ieguva 5. vietu. Par 3./4. vietu spēlēja Alberts ar Daugavpili, ar 2:1 uzvarēja Daugavpils un ieguva 3. vietu. Par 1./2. vietu spēlēja Skonto vecāki pret Šitika FS vecākiem, diezgan sīvā cīņa beidzās neizšķirti, bet 11m soda sitienos uzvarēja Skonto vecāki.”

Noslēgumā tika apbalvoti uzvarētāji:

4. vieta - Smiltenes BJSS komanda


3. vieta – Liepājas Metalurgs


2. vieta – FK Tukums-2000


1. vieta – BJC Skonto komanda

Noslēgumā pilsētas mērs Jānis Bakmanis teica: „Liels paldies LFF Jaunatnes nodaļas vadītājam, cilvēkiem, kuri ir darījuši visu, lai šādi turnīri notiktu Staicelē. Paldies vecākiem treneriem, kuri vienmēr ir kopā ar savām atvasēm, paldies jums, jaunie futbolisti, par svētkiem pilsētā. Šajās trijās dienās mazpilsētā, stārķu galvaspilsētā atkal bija interesanti. Bija kaut kas tāds, ko var atnest tikai futbols. Ceru, ka šeit jums patika un turpmākajos gados, kad būsiet nopietnāki futbolisti, jūs atcerēsieties, ka sākuma pamatu ielika Staicelē.”

Turnīru noslēdza salūts par godu uzvarētājiem.

Saruna ar Egonu Brantu un Juri Krastiņu

Kā variet tik daudz bērnus savaldīt?

Juris Krastiņš: „Bērniem vajag aizpildīt laiku, viņiem bija ļoti interesanti skatīties, ka tēvi un treneri spēlē viņu acu priekšā. Golfa laukumu viņi izmanto kā treniņa laukumu, kāp, slēpjas.”

Egons Brants: „Telpās viņi uzturas maz, tie pārsvarā ir pilsētu bērni, kas dzīvo bloka mājās, viņi labprāt uzturas ārā. Arī trenerus bērni klausa.”

Kā Jūs esat apmierināts ar turnīra organizatorisko pusi, kas bija atkarīga no staiceliešiem?

Egons Brants: „Tuvumā nav tādas vietas, kur vecāki varētu padzert kafiju. No rīta līdz kafejnīcai ir grūti tik tālu aiziet. Tad nevar arī bērnus pieskatīt.”

Vai tiešām skolas ēdnīcā nevar no rīta pasniegt kafiju vecākiem?

Juris Krastiņš: „Vakar, pēc vakariņām, kuras paēda pusseptiņos, neviens nepaņēma naudu. Kamēr notika spēles vecākiem un bērniem līdz pusvienpadsmitiem vakarā, varēja tirgot kaut vai frī kartupeļus ar kečupu pa 50 santīmiem porciju, bet nevienam nevajag naudu. Bet visu laiku sakām, - nevaram nopelnīt, bizness neiet. Saimniecēm tāds uzdevums netiek dots, viņas pasniedz brokastis, pusdienas, vakariņas un iet mājās.”

Egons Brants: „Ar ēdināšanu ir neapmierinātība, mazos bērnus nevar dienā 3 reizes paēdināt par Ls 4. Vakariņas maksā Ls 1,40 un vakar mums piedāvāja plovu un „pliku ūdeni” (atšķaidītu sulu). Ja plovu neēd, bērns paliek ar tukšu vēderu. Varēja būt klāt kāds auglītis vai bulciņa. Ēdām Salacgrīvā, maksājām dienā Ls 3,50, bija lielie bērni – 1993. gadā dzimušie, bija daudz dažādāka ēdienkarte. Bijām apmierināti, noēst nevarējām. Liepājnieki vēl tagad atceras. Mājās taču nedodam bērniem vakariņās plovu vai makaronus ar malto gaļu. Paēdām kafejnīcā, Ls 2 maksāja liela porcija, kārtīgi paēdām, bet te par Ls 1,80 makaroni.”

Juris Krastiņš: „Ir labi, ka atvērās kafejnīca, cilvēkiem ir izvēle, komanda aizies un noslēgs līgumu tur, konkurenci vajag.”

Ar ēdināšanu jūs neesat apmierināti, bet pārējais?

Egons Brants: „Ļoti labi. Staicelē viss labi iegājies.”

Juris Krastiņš: „Te visa darbošanās vienkopus, ceļa vienā pusē, dzīvošana kopā, veidojas atmosfēra. Nevis pēc spēles katrs aizbrauc uz citu pusi.”

Egons Brants: „Latvijā nav nekur tādas vietas, kur kopā var dzīvot visas komandas. Tagad viņi sajauc istabiņas, viens otru iepazīst, lasa kopā vardes, vakar bija pielasījuši pilnu koridoru, jo nav redzējuši. Varēja vēl iekārtot labāku peldētavu, norobežot, izpļaut, bet tā ir tikai rozīnīte. Galvenais, ka te ir labs laukums, pat divi, otrajā varam rīkot stafetes. Te skrien visi no rīta un vakarā, īpaši nedzenam nost, bērni jau paši saprot un iet trenēties maliņā. Apkārt laukumam novilktā lenta disciplinē.”

Juris Krastiņš: „Šoreiz Andrejs ļoti labi piestrādāja, vecāki paliek ārpusē, netraucē spēļu gaitu.


Jaunums - tiesā meitenes. Forši, neviens tēvs neiet apšaubīt viņu lēmumus. Par tiesāšanu neviens šajās dienās nerunā.”

Egons Brants: „Meitenes ir malači, precīzas.”

Kā Jums patīk Staiceles komandas spēles?

Egons Brants: „Malači, cīnās, tagad, skatos, uzvarēja. Labi, ka ir komanda. Tas, kā viņi spēlē, uz doto momentu nav tik svarīgi. Starp lielajām pilsētām spēlējot, pēdējie nav, tas ir ļoti daudz. Visi saģērbti vienādi, ir formas, gan jau savu nišu atradīs. Ar gadiem, ja te veidosies apvienošanās, būs vairāk bērnu, kad varēs kāds braukt no Rozēniem, Alojas. Te ir tāds centrs, kur vajadzētu ar to nodarboties. Staicelieši malači, ja kāds no visiem šiem paliks futbolā, tad būs labi.”

Par šādu turnīru nepieciešamību, organizāciju un sadarbību ar Staiceli saruna ar Daini Gudermani, Latvijas Jaunatnes Futbola Līgas valdes priekšsēdētāju.

Kā Jūs vērtējat staiceliešu startu šajā turnīrā – starp republikas lielajām pilsētām?

Tagad mums bija 10 komandas, nākošajā nedēļā būs tāds pats turnīrs, kur piedalīsies atkal 10 komandas, kas būs tā kā nedaudz zemāka ranga, no mazākiem klubiem – Olaines, Preiļiem, Bauskas utt. Staicelei iedevām vietu abos turnīros. Nākošajā viņiem noteikti būs interesantāk, jo būs līdzvērtīgāki pretinieki. Otrkārt, viņi pirmajā turnīrā gūs pieredzi. Ja bērns ir trīs četras dienas piedalījies turnīrā, viņš jau ir daudz labāks spēlētājs. Ja turnīri notiek regulāri, tad pēc vasaras beigām viņš jau ir gatavs futbolists.

Vispirms ir jāsaprot katram sava niša, savs līmenis. Galvenais ir tas, ka Staiceles puikām ir iespēja nodarboties ar futbolu. Futbols ir vienīgais sporta veids, kas tiek spēlēts ārā – tātad veselīga nodarbošanās. Otrkārt, Staicelē ir radīti ideāli apstākļi. Domāju, ka futbola laukumus ņemot uz vienu iedzīvotāju, jūs esat pirmajā vietā Latvijā. Rīgā vispār ir kādi 5-6 laukumi, uz kuriem var spēlēt bērni. Ļoti patīkami, ka pilsētas mērs to aktīvi atbalsta.

Kāda nākotnē varētu veidoties Staiceles un Latvijas Jaunatnes Futbola Līgas sadarbība?

Mēs visu laiku meklējam sadarbības iespējas starp Jaunatnes Līgu, Futbola Federāciju un Staiceli. It kā no vienas puses liktos, kas vēl vienkāršāk – vieta ir, uz priekšu, bet ir visādi blakus apstākļi. Vēl oficiāli nav parakstīts līgums, bet uzskatu, ka šeit ir Latvijas Jaunatnes futbola vasaras bāze. Visā Latvijā mēs nevaram sagatavot vienādi labus apstākļus. Kaut vai futbola palīgierīces (sieniņas, statīvus, batutu utt.) visiem nevaram iedot, bet vienā vietā visaugstākajā līmenī sakoncentrēt varam. Tad, vasaras periodā, pēc zināma grafika talantīgākie futbolisti šeit uzturētos. Tad varam pieaicināt speciālistus, varam organizēt dažādus seminārus. Vienā vietā varētu noorganizēt medicīnisko izmeklēšanu vai uzraudzību par bērniem. Uz to arī ejam.

Mums ir vietas, kur ir labi laukumi, bet nav kur dzīvot, vai atkal, ir kur dzīvot, bet nav kur spēlēt. Staicele šai lietai ir vistuvāk. Šeit ir futbola laukumi, arī rezerves laukums paliek kvalitatīvs, internāts ir ļoti normālā eiropeiskā līmenī. Protams, lieliem futbolistiem divstāvu gultas nav piemērotas, bet maziem futbolistiem tas ir ideāli. Te ir ļoti atsaucīgi cilvēki, bez īpaša aicinājuma tik interesanti stadionu noformēja. Krūmiņa kungs vienmēr gatavs vēl 3 vai 4 karogu mastus uzstādīt, lai tikai būtu skaisti.

Ļoti patīkami, ka Staicelē beidzot ir 2 lietas, kas agrāk nebija – ir atvērta neliela kefjnīciņa, tur var garšīgi un labi paēst. Tas ir labi! Pāris gadus atpakaļ kritizēju bez apstājas, kas tā par lietu, ka pilsētā nav kafejnīcas, kur kaut kafiju iedzert. Taču, tikko runājot ar kafejnīcas īpašnieci, gribu teikt tā - valstī izveidojies rekets - piekasīties mazajām iestādēm, kas ir ļoti vajadzīgas, tā, ka viņiem nolaižas rokas. Uzskatu, tā ir nekaunība. Tāpēc daudzas lietas neattīstās. Zinu konkrēti par Dāniju, mums bija savā laikā sadarbība. Tur ir ļoti vienkārši - stadiona teritorijā, kur notiek bērnu turnīrs, vecāki tirgojas ar pašceptiem pīrādziņiem, maizītēm u.c., nauda aiziet kluba kasē. Pie mums, lai pārdotu maizīti vajag daudzas atļaujas.

Otra patīkamā lieta – Staicelē ir bankomāts.

Kas traucē sadarbības tālākvirzībai?

Ar Bakmaņa kungu domājam par nopietnāku sadarbību dažādu pasākumu rīkošanā. Tas būs iespējams tikai tad, ja ļoti nopietni piestrādās pie ēdināšanas jautājuma. Vispirms caurlaidības spēja, tas būtu vieglāk atrisināms jautājums. Nākošais – par ēdienkarti bērniem. Tālāk - vakar bija vakariņas, maksājām Ls 1,40. Nākošajā reizē es gribētu, ka mēs ēstu vakariņas kopā ar tiem cilvēkiem, kas atbild par šo lietu, un pēc tam es viņus uzaicināšu uz jauno kafejnīcu, kur tikko biju. Tur kartupeļu frī ar cīsiņu, 3 veida salātiņiem maksāja Ls 1,10. Kopā ar tēju un bulciņu - Ls 1,40. Noēst nevar. Lai gan neviens par kvalitāti nepārmet, paldies pavāriem, garšīgi, viss kārtībā. Šeit iet runa par to, ka izcenojums ir liels. Teikšu atklāti – ir organizācijas, kas grib uztaisīt vienu pasākumu un nopelnīt miljonu. Tās drīzāk bankrotēs. Otrs princips – uztaisīt 20 pasākumus un katrā nopelnīt pa desmit tūkstošiem, tās vienmēr izdzīvos. Aicinu šīs lietas padomāt tādā virzienā.

Bērniem visu laiku gribas kaut ko ēst, tāpēc ir nepieciešams, lai visu laiku būtu pieejama kafejnīca. Citās vietās mums šādos pasākumos ir izbraukuma bufete, kurā ir smalkmaizītes, čipsi, kartupeļu frī, medniekdesiņas utt. Jā, izbraukuma bufetei ir jānokārto dažas formalitātes. Lai atvaino mani pavāri, pat visgaršīgāko lietu daudzi bērni neēd. Bet kaut kas taču bērna vēderā jāieliek. Ja šādā pasākumā būtu kaut tēja un prjaņiki, viss tiktu notirgots, kāds nopelnītu mēneša algu un bērni būtu paēduši. Es aicinu padomāt par šo lietu, pašiem pielikt savu radošo domu. Mūsu organizāciju neviens nespiež taisīt pasākumu mātēm, tēviem un bērniem, nekur tā nenotiek. Futbols ir, un viss ir kārtībā, bet es iedomājos, ka vajag iedot kaut ko no sevis. Es uzticos, ka cilvēks būs radošs. Mēs neteicām, ka stadionā jāuzvelk šāda lenta. Zinu, citā stadionā būtu novilkts kāds striķis šķībi greizi un viss kārtībā. Bet Krūmiņa kungs uzvilka taisni un akurāti un visi priecājās, tā lenta izskatās kā dekoratīvs elements, ideāli. Cilvēks pats no sevis izdarīja labāk to darbu, nekā varējām iedomāties.

Ja šīs lietas sakārtos, tad šeit būs daudzi pasākumi. Vajadzētu izmantot dzīvošanai skolas klases, vienai daļai būtu pieejams lētāks variants, bet mēs varētu taisīt turnīru vairākām komandām. Bērniem būtu interesantāk. Piemēram, staicelieši nekur nevar aizbraukt, bet zviedru bērni varētu te atbraukt.

Vēl viena lieta, par ko jādomā – nepieciešamas tualetes, jo divām, kas ir internātā, nav tāda caurlaidības spēja. Domāju, ka šie jautājumi nav sarežģīti, te nav miljoni jāiegulda, tikai nedaudz radoši jāpieiet.

Domāju par vēl vienu lietu, kas raksturīga visā Latvijā. Piemēram, mums ir stadions, ēdnīca un internāts, tātad - 3 organizācijas. Tās visas gaida vai lūdz, lai ir kaut kāda cita organizācija, kas pie viņiem rīkotu kādu pasākumu. Bet, kāpēc nevarētu būt otrādi? Viesnīca organizē bērnu turnīru un noalgo speciālistu, kas palīdzēs to izdarīt. Kāpēc ēdnīca nevarētu uztaisīt līvu ēdienu festivālu ar bērnu turnīru? Nevis gaidīt, bet rīkoties pašiem, tad ekonomiski varētu būt pat izdevīgāk. Eiropas mazpilsētās katru sestdienu vai svētdienu kaut kas notiek – vai tas ir gadatirgus, vai bērnu turnīrs. Cik noslogota šovasar bija Staicele?

Kādi vēl ir turnīri pašiem jaunākajiem futbolistiem?

Kopš padomju laikiem esam pieraduši uzskatīt, ka ar futbolu sāk nodarboties 8 gadu vecumā, lai gan tāda teorija ir sen beigusies, jo Eiropā bērni sāk trenēties 4-5 gadu vecumā. Bērnudārzā puika nespēlēs šahu. Ko viņš darīs? Dauzīs bumbiņu. Neiet runa par to, ka bērnam agrā specializācija, bet par to, ka futbols ir viens no veselības un izklaides veidiem. Caur futbolu bērnu var attīstīt, bet nopietni sāk trenēties 12-13 gadu vecumā, kad viņam tiek mācītas speciālās lietas.

Pagājušā gadā mēs uztaisījām čempionātu 8-gadīgirm tikai aiz propagandas nolūkiem. Daudzas organizācijas to uztvēra nopietni, ieguva finanses un veidoja komandas. Ja ierakstīsim, ka 8-gadīgiem būs piedalīšanās Stārķa kausā, 90% organizācijas šādas grupas nesavāks, jo nevarēs dabūt finansējumu, mums tāda psiholoģija. Bet bērniem nevajag Latvijas čempionātu, viņiem pietiek ar turnīriem. Šodien biju domājis, ka sabrauks bērni, skries barā un dzenās bumbu, bet nē, viņi spēlē futbolu! Tas nozīmē, ka bērni ir apmācīti, kādu gadu vai divus jau strādā.

Kur tas labums? Ja bērnus sāksim piesaistīt 10 gados, tad mums nebūs ko piesaistīt, jo visi būs aizgājuši tautas dejās, hokejā, basketbolā utt.. Tāpēc mēs sākām laicīgi. Otra svarīga lieta ir - sākt kvalitatīvi, lai bērni neaizbēgtu. Varu teikt, ka 90% no šī turnīra aizbrauks apmierināti. Bet ja šāds turnīrs ir neveiksmīgi noorganizēts, vecāki var sūtīt savu bērnu nodarboties citur. Tāpēc nav mazsvarīgs jautājums, ko es teicu par ēdināšanu. Ja mēs visur rīkosim slikti, slikti barosim... Ja cilvēks paliks neapmierināts ar šo vietu, tas būtu sīkums, bet viņš var reducēt šo lietu uz futbolu kā tādu, ka futbolā ir slikti, nevis tajā vietā. Tas ir ļoti svarīgi mazajiem, it sevišķi tur, kur ir vecāki, viņi visu analizē, visu redz. Tāpēc jāstrādā kvalitatīvi visos līmeņos, tad futbols augs.

Vai šī vecuma futbolistiem ir iespējās piedalīties ārzemju turnīros?

Ja atvērsim Eiropas karti vasarā, tad varu tikai minimāli pārspīlēt, - aizveram aci un spraužam kartē pirkstu un braucam uz turieni, simts procenti, tur būs lielāks vai mazāks bērnu turnīrs, jo šādi bērnu turnīri tur ir dzīves veids. Nevis sēdēt mājās pie televizora vai kaut ko vēl sliktāku darīt, bet tēvs māte un vecvecāki kopā ar bērniem brauc uz kādu turnīru un piedalās. Visas komandas, kas šodien spēlē Staicelē, vairāk vai mazāk brauc uz ārzemju turnīriem. Šos braucienus nevajag izvirzīt par galveno mērķi, bet tas vajadzīgs, lai bērns redzētu pasauli. Turnīri ir daudz un iespēju ir daudz, bet ar šo turnīru gribam rādīt, ka klubi paši var organizēt turnīrus arī Latvijā – Valmierā, Smiltenē, Salacgrīvā, nevis gaidīt, ka kāds cits rīkos. Pašreiz klubi to dara ļoti minimāli. Mums vēl nav iegājusi tā prakse, ka visa futbola dzīve bērniem sastāv no turnīriem. Ārzemēs daudzās valstīs vispār nav tādu valsts čempionātu jauniešiem, ir tikai kādas reģionālās sacensības. Te ir tāds svarīgs moments – visas komandas, kas piedalās turnīrā ir potenciālie uzvarētāji. Tiem, kas zaudējuši, citā turnīrā atkal ir iespējas uzvarēt, ar katru turnīru sākas jauna dzīve. Regulārajā čempionātā zaudētāja zīmogs uzlikts līdz pat rudenim. Mums nav tik daudz komandu, lai vienā reģionā varētu sadalīt visus līdzīgās grupās, iznāk, ka viena daļa ir ļoti spēcīgas komandas. Nepārtraukti spēlēs zaudējot, sezonas vidū bērniem zūd interese, viņi sāk neierasties uz spēlēm, beigās vispār to futbolu pamet.”

Paldies par sarunu!

Sagatavoja Ieva Drone