Staicele -
Reportāžas - Stārķa kauss
06.-08. 07. 2007.
Jaunākie Latvijas lielo pilsētu futbolisti tiekas
Staicelē Stārķa kausā
Videofragments
16Mb, 2min25sek. >>>
6., 7., un 8. jūlijā Staicelē risinājās STORK CUP kausa turnīrs, ko
organizēja Latvijas Futbola Federācija sadarbībā ar Latvijas Jaunatnes
Futbola Līgu un Staiceles pilsētas domi. Turnīrā piedalījās U-8 vecuma
grupas (1999. g. dzimušo zēnu) 9 Latvijas labākās komandas - JFC
Skonto-1, JFC Skonto-2, FK Alberts, Šitika FS, Smiltenes BJSS, FHK
Liepājas Metalurgs, Daugavpils BJSS, FK Tukums-2000, Šitika FS-2000 un,
kā mājinieki, tika pieaicināta arī VJFC Staicele komanda.

Attēlā no kreisās: Juris Krastiņš, VJFC Staicele direktors, turnīra
administrators; Egons Brants, Jānis Bakmanis, Staiceles pilsētas mērs.
Atklāšanā Egons Brants, Latvijas Jaunatnes Futbola
Līgas Latvijas jaunatnes čempionāta direktors klātesošos uzrunāja: Jūs
esat paši jaunākie, kas sāk spēlēt futbolu tieši šajā gadā, 1999. gadā
dzimušie. Šis ir pirmais oficiālais turnīrs, kurā jūs tekaties, tiekat
skatīti, vērtēti. Ir liels prieks, ka jūs esat tādā kuplā skaitā. Šeit
varbūt nav tik svarīgs tas sportiskais un gala iznākums, cik pats
process, ka jūs nodarbojaties ar futbolu un sākat veidoties par jauniem
futbolistiem, kas kādreiz varbūt spēlēs Latvijas izlasē vai lielos
klubos.

Jaunie futbolisti un viņu treneri saņēma piemiņas balvas Miķeļa Rubeņa
grāmatu Parīzes futbola noslēpumi.
Jau pirmajā turnīra dienā sākās nopietnas spēles, kurās
jaunajiem spēlētājiem līdzi juta vecāki un citi radinieki. Vēl klēpī
paņemami un samīļojami, zēni iepriecināja organizatorus, trenerus un
skatītājus ar dinamiskām, interesantām un emocionālām spēlēm, jo viss
tika darīts no sirds. Ik pa brīdim 3 dienas mūsu mazpilsētu pāršalca
tālu dzirdamas priecīgas gaviles saistībā ar kādas komandas gūtajiem
vārtiem. Deviņu labāko Latvijas astoņgadīgo bērnu komandu vidū, kā
desmitā komanda spēlēja arī mazie staicelieši.

Par VJFC Staicele komandas spēļu gaitu un rezultātiem
stāsta Edgars Konstantinovičs, astoņgadīgo puišu treneris: Pirmā
spēle mums bija ar Tukuma komandu, kura, starp citu, turnīrā izcīnīja 2.
vietu, nezaudējot nevienā spēlē. Mūsu puiši, nespējot pārvarēt
uztraukumu un respektu pret titulētāku komandu, zaudēja ar rezultātu
1:9.
Pēc divām stundām, tiekoties laukumā ar Liepājas
Metalurga zēniem, staicelieši parādīja, ka prot spēlēt futbolu. Vienīgi
spēļu prakses trūkums neatļāva saglabāt neizšķirtu rezultātu, nācās
zaudēt ar 5:2. Kā vēlāk atzīmēja Liepājas Metalurga treneris,
staicelieši viņu pārsteidza tik mazā pilsētiņā var būt tik stipra
komanda.

Es vēlētos redzēt Staiceles komandu Liepājas Metalurga rīkotajos
turnīros. Liepājā drīzumā tiks organizēts turnīrs 8-gadīgo zēnu
komandām, kurā plānots uzlūgt 6-8 dalībniekus, teica Liepājas Metalurga
treneris Dzintars Kazaks (attēlā).

Attēlā: Spēlē ar Tukuma komandu bumbu izcīna Emīls Runcis.

No spēles uz spēli progresē labās malas aizsargs Krišs Pinkulis (attēlā
centrā).

Attēlā: Pirmajā dienā vārtus guva Daniels Kozlovs un Alvis Jaunzems,
centrā vārtsargs Ronalds Līsmanis.

Attēlā: Pirms katras spēles svarīga iesildīšanās roku, kāju, vēdera
muguras, gurnu, kakla un pēdu muskuļiem jābūt gataviem intensīvam
darbam.

Attēlā: Pirms spēles treneris stāsta par spēles taktiku un dod
norādījumus katram spēlētājam.
Otrajā dienā staicelieši patīkami pārsteidza savus
līdzjutējus, uzvarot Šitika FS otro komandu ar rezultātu 4:3. Skaista un
pelnīta uzvara!
Diemžēl spēlē pret Daugavpils komandu, pieļaujot
muļķīgas kļūdas, no uzvarētājiem nokļuvām zaudētājos, pie kam, it kā
pārliecinoši 3:7. Pietrūka spēļu prakses, kaut gan spēlē bija jūtams
mūsu spēlētāju pārsvars.

Attēlā: Uzbrukumā pret Daugavpils BJSS komandu dodas Jānis Pazāns,
Daniels Kozlovs un Alvis Jaunzems.

Attēlā: Spēles pārtraukumā ar Daugavpils BJSS komandu (rezultāts 3:2
staiceliešu labā). Treneris dod uzdevumu aktīvi darboties uzbrukumā un
aizsardzībā.

Attēlā: Droši pēdējās spēlēs ar Šitika FS un Albertu vārtus sargāja
Ronalds Līsmanis.

Attēlā: Dzintars no Rūjienas veiksmīgi tika galā ar centra aizsarga
pienākumiem (Adrians Miņins slimības dēļ nespēlēja).

Attēlā: Jānis Pazāns (centrā) turnīrā guva 4 vārtus.
Svētdien pārliecinoši uzvarējām stipro Šitika Futbola
skolas pirmo komandu 4:1, bet spēlē ar Albertu piedzīvojām negaidītu
zaudējumu. Rezultāts 1:2, jo spēles izskaņā vārtu priekšā tika atdota
bumba pretinieka spēlētājiem.
Daudzi staiceliešu līdzjutēji atzīmēja, ka mūsu zēni,
izcīnot gala rezultātā šajā turnīrā 8. vietu, ir ierindojami labāko
astoņgadīgo zēnu futbola komandu skaitā.

Esmu gandarīts un priecīgs, ka puiši ieguva tik
nepieciešamo futbola spēles praksi, tiekoties laukumā ar tik stiprām
komandām. To var iegūt tikai turnīros. Ja individuālā tehnika dažiem
mūsu spēlētājiem neatpaliek no citu komandu zēniem, tad pilnīgi
nesalīdzināmas ir spēles prakses. Iesaistot Staiceles komandā bērnus no
Vidzemes, varam cerēt, ka Latvijā būs vēl viena stipra komanda.
Visām staiceliešu spēlēm aktīvi līdzi dzīvoja pilsētas
mērs Jānis Bakmanis, tādēļ lūdzu viņu dalīties iespaidos par šo turnīru
kopumā un staiceliešu spēli.
Jānis Bakmanis: Kad kaut kas tiek veidots, virzās
uz priekšu labāk vai ne tik labi, vienmēr skatos, kurā vietā es kartē
atrodos. Staiceli nekad tuvāk Rīgai nepārvietos, Rīga var tikai pienākt
tuvāk mums. Līdz ar to jāstrādā tā, lai veidotu šeit interesantu
notikumu. Salīdzinu, jautāju - vai tas ir tas, ko esmu vēlējies, uz ko
esmu aicinājis cilvēkus, kur esmu lūdzis cilvēkus man uzticēties? Varu
pateikt jā, tas ir tas.
Ļoti labi zinu, ka Staicelē nekad nebūs tik daudz bērnu,
cik Liepājā. Bet Staicelē būs tas, kas varbūt nekad nebūs Liepājā
iespējas, vide, miers, nav kriminogēnā situācija. Trīs vasaras mēneši ir
atradums Staicelei, jo šeit var notikt nometnes un turnīri. Šodien te
atbraukušas futbolistu komandas no Liepājas, Daugavpils, Rīgas. Tie nav
Mērnieki, Rozēni, Vīķi, bet Latvijas lielākās pilsētas, Rīgas komandas
vien šeit ir 5.
Infrastruktūra, Mūzikas un mākslas skola, vidusskola
tas Staiceles pilsētā jāpilnveido. Ir zināmas nianses, kuras traucē, -
te pašreiz nav privātās iniciatīvas. Pilsēta neatvērs kempingus,
kafejnīcas, laivu staciju... Ja te būtu divi vai trīs privātie kempingi,
tad mēs vispār nevarētu atkauties no apmeklētājiem. Vecāki šādā turnīrā
varētu izvēlēties atkarībā no maksātspējas gulēt siltā istabiņā par 3
latiem vai par 50 santīmiem teltī. Mēs uz to ejam.
Kā jaunie staicelieši spēlē futbolu? Manā bērnībā šādu
iespēju nebija, pat sapņos nevarēju to visu nosapņot, kas Staiceles
bērniem šeit radīts. Ka Staiceles bērnu komandā spēlē Valmieras puiši,
ka šeit spēlē puisis no Ainažiem, tas ir skaisti nevis mēs spēlējam
pie Valmieras, bet valmierieši spēlē pie mums, aizdomājieties! Es
nesaku, ka tas ir pašmērķis, bet mēs jau esam partneri. Mēs varam savus
puišus piedāvāt Valmierai, viņi mums utt. Tas ir skaisti! Ja futbola
skola lēnām attīstīsies, lai gan tur vēl ir daudz organizatoriskā darba,
vēl juridiskā puse jāsakārto, vajadzētu sakārtot brīvo ēdināšanu tiem
zēniem, kas nopietni trenējas futbolā, tad šeit būs gan atlase, gan
daudzas citas lietas.
Staicelei jāstrādā 2 virzienos. Viens, - kad paši
veidojam sporta vidi, audzinām sportistus, otrs kad veidojam vienkārši
futbola vidi. Abi virzieni var strādāt pilnīgi neatkarīgi. Mums var
nebūt futbola bērnu, bet tikai futbola vide, bērni un treneri atbrauc,
spēlē, atpūšas utt. Bet ideāli, kad šeit pašiem ir futbola spēlētāji.
Tas tāpat, kad taisām saksofona nometnes un mums nav saksofonistu. Bet
vēl skaistāk būs pēc gadiem, kad šeit būs saksofonisti, kuri mācās, prot
spēlēt un tad vēl tiek organizēta nometne, - tad tā ir pilnība.

Ļoti labi, kad ir labi rezultāti, bet ir labi, kad vēl
ir jāpiestrādā. Ja teiktu, ka mums viss ir kārtībā, tad tas arī būtu
nepareizi
Ja staicelieši šajā turnīrā var dažas komandas uzvarēt,
tad tas ir liels sasniegums.
Bērniem uzvaras prieks ir nepieciešams, kā jebkuram
cilvēkam. Bet sportā ir pirmā vieta. Ja sportā nedotu nevienu vietu, tad
būtu cits jautājums, bet tomēr ir tā pirmā vieta. Tas ir stimuls, tāpēc
katram jācenšas stimulēt sevi, spēlēt labāk, trenēties, sasniegt šo
rezultātu godīgā sportiskā ceļā.
Man gribētos domāt, ka esam uz pareizā ceļa. Ka
ieguldītā nauda un darbs Staicelē dod rezultātus.
Turnīra otrajā dienā tika organizētas veiklības stafetes
bērniem, futbola turnīrs zēnu tēviem un šautriņu mešana mātēm.


Stafetēs kopvērtējumā uzvarēja Tukuma zēni, otrie bija Skonto zēni un
trešie Šitika FS zēni.

Futbolistu māmiņas piedalījās šautriņu mešanā, pavisam
26, uzvarēja Valentīna Galkina, Inese Tupīte, trešā Zenta Pakere.
Daudzas māmiņas meta pirmo reizi, bet solījās mājās turpināt, jo
iepatikās. Par brīvā vakara aktivitātēm stāsta Dainis Gudermanis: Droši
varu teikt vienu lietu, ne jau slavinot mūsu organizāciju, bet neesmu
bijis nevienā futbola turnīrā ne šeit, ne citur, kurā bez futbola vēl
kaut kas cits tiktu veidots. Jaunatnes līga jau 10 gadus bērnu pasākumos
bez futbola sniedz arī citu programmu. Pirmām kārtām, obligāti ir
atklāšana, himnas spēlēšana. Agrāk tas bija it kā pats par sevi
saprotams, bet tagad turnīros notiek ļoti reti. Mums visos pasākumos ir
laicīgi sastādīta programma, kalendārs, kas pusgadu iepriekš ir
publicēts. Atbraucot šeit, precīzi arī viss notiek. Ja spēle paredzēta
plkst. 11.00, tad tā arī sāksies. Šoreiz sacensības tiesā divas
meitenes, viņām ir goda lieta, spēli sākt tieši 11.00, nevis piecas
minūtes ātrāk vai vēlāk. Turnīros vienmēr cenšamies kaut ko papildus
organizēt, piemēram, ielu basketbola turnīru. Šinī gadījumā pirmajā
dienā pēc vakariņām bija atklāšana un otrajā brīvajā vakarā bija
pasākums, kurā bērniem tika organizētas veiklības stafetes visaugstākajā
līmenī. To novadīja mūsu līgas aktīvists Aigars Ragainis no Salacgrīvas,
viņš Latvijā ir pazīstams ar šāda veida nodarbēm - stafetēm un citām
metodiskām lietām. Tēviem bija futbola turnīrs, piedalījās 6 komandas.
Pirmo reizi organizējām šautriņu mešanu futbolistu māmiņām, zinot, ka
šeit būs 8-gadīgie bērni, mēs plānojām, ka būs arī daudzas māmiņas un
māsas. Piedalījās 26, bet īstenībā viņas bija vismaz divreiz vairāk.
Visi bija ļoti apmierināti, jo laiks bija normāls, cilvēki atbraukuši
kopā ar savām ģimenēm, trīs dienas, tā viņiem ir liela atpūta. Saprotu,
ka staiceliešiem zaļa zāle un svaigs gaiss ir pats par sevi saprotams un
neliekas nekāds brīnums, bet vismaz puse no šiem bērniem zaļu zālīti nav
redzējuši, varbūt Vērmaņa parkā no tālienes. Viņi spēlē zālēs vai uz
sintētiskiem laukumiem, tāpēc mazākiem bērniem cenšamies organizēt
pasākumus tā, lai viņi redzētu īstu zālīti. It sevišķi, kad nolija
lietus, tāds svaigums nāca ārā par vitamīniem to nevar nosaukt, bet
veselībai noteikti nāks par labu.

Par tēvu futbolu stāsta Egons Brants: Katrs klubs
taisīja savu komandu, mums bija nolikts tēvu turnīrs, bet spēlēja arī
vecietēvi un treneri, arī no malas kāds līdzjutējs. Šādu lietu, kad
spēlē tēvi praktizējām pirmo reizi. Parasti mums bija organizatori pret
vietējiem. Vakar bija liela atsaucība, komanda nebija Staicelei,
Smiltenei, jo viņi nedzīvo internātā. Spēlējām vienu periodu 15 min,
visi aktīvi skrēja. Katrai komandai iznāca 3 spēles, sadalījām 2
apakšgrupās pa 3 katrā. Par 5./6. vietu spēlēja Liepāja ar Šitika-2000,
Liepāja ieguva 5. vietu. Par 3./4. vietu spēlēja Alberts ar Daugavpili,
ar 2:1 uzvarēja Daugavpils un ieguva 3. vietu. Par 1./2. vietu spēlēja
Skonto vecāki pret Šitika FS vecākiem, diezgan sīvā cīņa beidzās
neizšķirti, bet 11m soda sitienos uzvarēja Skonto vecāki.

Noslēgumā tika apbalvoti uzvarētāji:
4. vieta - Smiltenes BJSS komanda

3. vieta Liepājas Metalurgs

2. vieta FK Tukums-2000

1. vieta BJC Skonto komanda
Noslēgumā pilsētas mērs Jānis Bakmanis teica: Liels
paldies LFF Jaunatnes nodaļas vadītājam, cilvēkiem, kuri ir darījuši
visu, lai šādi turnīri notiktu Staicelē. Paldies vecākiem treneriem,
kuri vienmēr ir kopā ar savām atvasēm, paldies jums, jaunie futbolisti,
par svētkiem pilsētā. Šajās trijās dienās mazpilsētā, stārķu
galvaspilsētā atkal bija interesanti. Bija kaut kas tāds, ko var atnest
tikai futbols. Ceru, ka šeit jums patika un turpmākajos gados, kad
būsiet nopietnāki futbolisti, jūs atcerēsieties, ka sākuma pamatu ielika
Staicelē.
Turnīru noslēdza salūts par godu uzvarētājiem.
Saruna ar Egonu Brantu un Juri Krastiņu
Kā variet tik daudz bērnus savaldīt?
Juris Krastiņš: Bērniem vajag aizpildīt laiku, viņiem
bija ļoti interesanti skatīties, ka tēvi un treneri spēlē viņu acu
priekšā. Golfa laukumu viņi izmanto kā treniņa laukumu, kāp, slēpjas.
Egons Brants: Telpās viņi uzturas maz, tie pārsvarā ir
pilsētu bērni, kas dzīvo bloka mājās, viņi labprāt uzturas ārā. Arī
trenerus bērni klausa.
Kā Jūs esat apmierināts ar turnīra organizatorisko pusi,
kas bija atkarīga no staiceliešiem?
Egons Brants: Tuvumā nav tādas vietas, kur vecāki
varētu padzert kafiju. No rīta līdz kafejnīcai ir grūti tik tālu aiziet.
Tad nevar arī bērnus pieskatīt.
Vai tiešām skolas ēdnīcā nevar no rīta pasniegt kafiju
vecākiem?
Juris Krastiņš: Vakar, pēc vakariņām, kuras paēda
pusseptiņos, neviens nepaņēma naudu. Kamēr notika spēles vecākiem un
bērniem līdz pusvienpadsmitiem vakarā, varēja tirgot kaut vai frī
kartupeļus ar kečupu pa 50 santīmiem porciju, bet nevienam nevajag
naudu. Bet visu laiku sakām, - nevaram nopelnīt, bizness neiet.
Saimniecēm tāds uzdevums netiek dots, viņas pasniedz brokastis,
pusdienas, vakariņas un iet mājās.
Egons Brants: Ar ēdināšanu ir neapmierinātība, mazos
bērnus nevar dienā 3 reizes paēdināt par Ls 4. Vakariņas maksā Ls 1,40
un vakar mums piedāvāja plovu un pliku ūdeni (atšķaidītu sulu). Ja
plovu neēd, bērns paliek ar tukšu vēderu. Varēja būt klāt kāds auglītis
vai bulciņa. Ēdām Salacgrīvā, maksājām dienā Ls 3,50, bija lielie bērni
1993. gadā dzimušie, bija daudz dažādāka ēdienkarte. Bijām
apmierināti, noēst nevarējām. Liepājnieki vēl tagad atceras. Mājās taču
nedodam bērniem vakariņās plovu vai makaronus ar malto gaļu. Paēdām
kafejnīcā, Ls 2 maksāja liela porcija, kārtīgi paēdām, bet te par Ls
1,80 makaroni.
Juris Krastiņš: Ir labi, ka atvērās kafejnīca,
cilvēkiem ir izvēle, komanda aizies un noslēgs līgumu tur, konkurenci
vajag.
Ar ēdināšanu jūs neesat apmierināti, bet pārējais?
Egons Brants: Ļoti labi. Staicelē viss labi iegājies.
Juris Krastiņš: Te visa darbošanās vienkopus, ceļa
vienā pusē, dzīvošana kopā, veidojas atmosfēra. Nevis pēc spēles katrs
aizbrauc uz citu pusi.
Egons Brants: Latvijā nav nekur tādas vietas, kur kopā
var dzīvot visas komandas. Tagad viņi sajauc istabiņas, viens otru
iepazīst, lasa kopā vardes, vakar bija pielasījuši pilnu koridoru, jo
nav redzējuši. Varēja vēl iekārtot labāku peldētavu, norobežot, izpļaut,
bet tā ir tikai rozīnīte. Galvenais, ka te ir labs laukums, pat divi,
otrajā varam rīkot stafetes. Te skrien visi no rīta un vakarā, īpaši
nedzenam nost, bērni jau paši saprot un iet trenēties maliņā. Apkārt
laukumam novilktā lenta disciplinē.
Juris Krastiņš: Šoreiz Andrejs ļoti labi piestrādāja,
vecāki paliek ārpusē, netraucē spēļu gaitu.

Jaunums - tiesā meitenes. Forši, neviens tēvs neiet apšaubīt viņu
lēmumus. Par tiesāšanu neviens šajās dienās nerunā.
Egons Brants: Meitenes ir malači, precīzas.
Kā Jums patīk Staiceles komandas spēles?
Egons Brants: Malači, cīnās, tagad, skatos, uzvarēja.
Labi, ka ir komanda. Tas, kā viņi spēlē, uz doto momentu nav tik
svarīgi. Starp lielajām pilsētām spēlējot, pēdējie nav, tas ir ļoti
daudz. Visi saģērbti vienādi, ir formas, gan jau savu nišu atradīs. Ar
gadiem, ja te veidosies apvienošanās, būs vairāk bērnu, kad varēs kāds
braukt no Rozēniem, Alojas. Te ir tāds centrs, kur vajadzētu ar to
nodarboties. Staicelieši malači, ja kāds no visiem šiem paliks futbolā,
tad būs labi.
Par šādu turnīru nepieciešamību, organizāciju un
sadarbību ar Staiceli saruna ar Daini Gudermani, Latvijas Jaunatnes
Futbola Līgas valdes priekšsēdētāju.

Kā Jūs vērtējat staiceliešu startu šajā turnīrā starp
republikas lielajām pilsētām?
Tagad mums bija 10 komandas, nākošajā nedēļā būs tāds
pats turnīrs, kur piedalīsies atkal 10 komandas, kas būs tā kā nedaudz
zemāka ranga, no mazākiem klubiem Olaines, Preiļiem, Bauskas utt.
Staicelei iedevām vietu abos turnīros. Nākošajā viņiem noteikti būs
interesantāk, jo būs līdzvērtīgāki pretinieki. Otrkārt, viņi pirmajā
turnīrā gūs pieredzi. Ja bērns ir trīs četras dienas piedalījies
turnīrā, viņš jau ir daudz labāks spēlētājs. Ja turnīri notiek regulāri,
tad pēc vasaras beigām viņš jau ir gatavs futbolists.
Vispirms ir jāsaprot katram sava niša, savs līmenis.
Galvenais ir tas, ka Staiceles puikām ir iespēja nodarboties ar futbolu.
Futbols ir vienīgais sporta veids, kas tiek spēlēts ārā tātad veselīga
nodarbošanās. Otrkārt, Staicelē ir radīti ideāli apstākļi. Domāju, ka
futbola laukumus ņemot uz vienu iedzīvotāju, jūs esat pirmajā vietā
Latvijā. Rīgā vispār ir kādi 5-6 laukumi, uz kuriem var spēlēt bērni.
Ļoti patīkami, ka pilsētas mērs to aktīvi atbalsta.
Kāda nākotnē varētu veidoties Staiceles un Latvijas
Jaunatnes Futbola Līgas sadarbība?
Mēs visu laiku meklējam sadarbības iespējas starp
Jaunatnes Līgu, Futbola Federāciju un Staiceli. It kā no vienas puses
liktos, kas vēl vienkāršāk vieta ir, uz priekšu, bet ir visādi blakus
apstākļi. Vēl oficiāli nav parakstīts līgums, bet uzskatu, ka šeit ir
Latvijas Jaunatnes futbola vasaras bāze. Visā Latvijā mēs nevaram
sagatavot vienādi labus apstākļus. Kaut vai futbola palīgierīces
(sieniņas, statīvus, batutu utt.) visiem nevaram iedot, bet vienā vietā
visaugstākajā līmenī sakoncentrēt varam. Tad, vasaras periodā, pēc
zināma grafika talantīgākie futbolisti šeit uzturētos. Tad varam
pieaicināt speciālistus, varam organizēt dažādus seminārus. Vienā vietā
varētu noorganizēt medicīnisko izmeklēšanu vai uzraudzību par bērniem.
Uz to arī ejam.
Mums ir vietas, kur ir labi laukumi, bet nav kur dzīvot,
vai atkal, ir kur dzīvot, bet nav kur spēlēt. Staicele šai lietai ir
vistuvāk. Šeit ir futbola laukumi, arī rezerves laukums paliek
kvalitatīvs, internāts ir ļoti normālā eiropeiskā līmenī. Protams,
lieliem futbolistiem divstāvu gultas nav piemērotas, bet maziem
futbolistiem tas ir ideāli. Te ir ļoti atsaucīgi cilvēki, bez īpaša
aicinājuma tik interesanti stadionu noformēja. Krūmiņa kungs vienmēr
gatavs vēl 3 vai 4 karogu mastus uzstādīt, lai tikai būtu skaisti.
Ļoti patīkami, ka Staicelē beidzot ir 2 lietas, kas
agrāk nebija ir atvērta neliela kefjnīciņa, tur var garšīgi un labi
paēst. Tas ir labi! Pāris gadus atpakaļ kritizēju bez apstājas, kas tā
par lietu, ka pilsētā nav kafejnīcas, kur kaut kafiju iedzert. Taču,
tikko runājot ar kafejnīcas īpašnieci, gribu teikt tā - valstī
izveidojies rekets - piekasīties mazajām iestādēm, kas ir ļoti
vajadzīgas, tā, ka viņiem nolaižas rokas. Uzskatu, tā ir
nekaunība. Tāpēc daudzas lietas neattīstās. Zinu konkrēti par Dāniju,
mums bija savā laikā sadarbība. Tur ir ļoti vienkārši - stadiona
teritorijā, kur notiek bērnu turnīrs, vecāki tirgojas ar pašceptiem
pīrādziņiem, maizītēm u.c., nauda aiziet kluba kasē. Pie mums, lai
pārdotu maizīti vajag daudzas atļaujas.
Otra patīkamā lieta Staicelē ir bankomāts.
Kas traucē sadarbības tālākvirzībai?
Ar Bakmaņa kungu domājam par nopietnāku sadarbību dažādu
pasākumu rīkošanā. Tas būs iespējams tikai tad, ja ļoti nopietni
piestrādās pie ēdināšanas jautājuma. Vispirms caurlaidības spēja, tas
būtu vieglāk atrisināms jautājums. Nākošais par ēdienkarti bērniem.
Tālāk - vakar bija vakariņas, maksājām Ls 1,40. Nākošajā reizē es
gribētu, ka mēs ēstu vakariņas kopā ar tiem cilvēkiem, kas atbild par šo
lietu, un pēc tam es viņus uzaicināšu uz jauno kafejnīcu, kur tikko
biju. Tur kartupeļu frī ar cīsiņu, 3 veida salātiņiem maksāja Ls 1,10.
Kopā ar tēju un bulciņu - Ls 1,40. Noēst nevar. Lai gan neviens par
kvalitāti nepārmet, paldies pavāriem, garšīgi, viss kārtībā. Šeit iet
runa par to, ka izcenojums ir liels. Teikšu atklāti ir organizācijas,
kas grib uztaisīt vienu pasākumu un nopelnīt miljonu. Tās drīzāk
bankrotēs. Otrs princips uztaisīt 20 pasākumus un katrā nopelnīt pa
desmit tūkstošiem, tās vienmēr izdzīvos. Aicinu šīs lietas padomāt tādā
virzienā.
Bērniem visu laiku gribas kaut ko ēst, tāpēc ir
nepieciešams, lai visu laiku būtu pieejama kafejnīca. Citās vietās mums
šādos pasākumos ir izbraukuma bufete, kurā ir smalkmaizītes, čipsi,
kartupeļu frī, medniekdesiņas utt. Jā, izbraukuma bufetei ir jānokārto
dažas formalitātes. Lai atvaino mani pavāri, pat visgaršīgāko lietu
daudzi bērni neēd. Bet kaut kas taču bērna vēderā jāieliek. Ja šādā
pasākumā būtu kaut tēja un prjaņiki, viss tiktu notirgots, kāds
nopelnītu mēneša algu un bērni būtu paēduši. Es aicinu padomāt par šo
lietu, pašiem pielikt savu radošo domu. Mūsu organizāciju neviens
nespiež taisīt pasākumu mātēm, tēviem un bērniem, nekur tā nenotiek.
Futbols ir, un viss ir kārtībā, bet es iedomājos, ka vajag iedot kaut ko
no sevis. Es uzticos, ka cilvēks būs radošs. Mēs neteicām, ka stadionā
jāuzvelk šāda lenta. Zinu, citā stadionā būtu novilkts kāds striķis
šķībi greizi un viss kārtībā. Bet Krūmiņa kungs uzvilka taisni un
akurāti un visi priecājās, tā lenta izskatās kā dekoratīvs elements,
ideāli. Cilvēks pats no sevis izdarīja labāk to darbu, nekā varējām
iedomāties.
Ja šīs lietas sakārtos, tad šeit būs daudzi pasākumi.
Vajadzētu izmantot dzīvošanai skolas klases, vienai daļai būtu pieejams
lētāks variants, bet mēs varētu taisīt turnīru vairākām komandām.
Bērniem būtu interesantāk. Piemēram, staicelieši nekur nevar aizbraukt,
bet zviedru bērni varētu te atbraukt.
Vēl viena lieta, par ko jādomā nepieciešamas tualetes,
jo divām, kas ir internātā, nav tāda caurlaidības spēja. Domāju, ka šie
jautājumi nav sarežģīti, te nav miljoni jāiegulda, tikai nedaudz radoši
jāpieiet.
Domāju par vēl vienu lietu, kas raksturīga visā Latvijā.
Piemēram, mums ir stadions, ēdnīca un internāts, tātad - 3
organizācijas. Tās visas gaida vai lūdz, lai ir kaut kāda cita
organizācija, kas pie viņiem rīkotu kādu pasākumu. Bet, kāpēc nevarētu
būt otrādi? Viesnīca organizē bērnu turnīru un noalgo speciālistu, kas
palīdzēs to izdarīt. Kāpēc ēdnīca nevarētu uztaisīt līvu ēdienu
festivālu ar bērnu turnīru? Nevis gaidīt, bet rīkoties pašiem, tad
ekonomiski varētu būt pat izdevīgāk. Eiropas mazpilsētās katru sestdienu
vai svētdienu kaut kas notiek vai tas ir gadatirgus, vai bērnu
turnīrs. Cik noslogota šovasar bija Staicele?
Kādi vēl ir turnīri pašiem jaunākajiem futbolistiem?
Kopš padomju laikiem esam pieraduši uzskatīt, ka ar
futbolu sāk nodarboties 8 gadu vecumā, lai gan tāda teorija ir sen
beigusies, jo Eiropā bērni sāk trenēties 4-5 gadu vecumā. Bērnudārzā
puika nespēlēs šahu. Ko viņš darīs? Dauzīs bumbiņu. Neiet runa par to,
ka bērnam agrā specializācija, bet par to, ka futbols ir viens no
veselības un izklaides veidiem. Caur futbolu bērnu var attīstīt, bet
nopietni sāk trenēties 12-13 gadu vecumā, kad viņam tiek mācītas
speciālās lietas.
Pagājušā gadā mēs uztaisījām čempionātu 8-gadīgirm tikai
aiz propagandas nolūkiem. Daudzas organizācijas to uztvēra nopietni,
ieguva finanses un veidoja komandas. Ja ierakstīsim, ka 8-gadīgiem būs
piedalīšanās Stārķa kausā, 90% organizācijas šādas grupas nesavāks, jo
nevarēs dabūt finansējumu, mums tāda psiholoģija. Bet bērniem nevajag
Latvijas čempionātu, viņiem pietiek ar turnīriem. Šodien biju domājis,
ka sabrauks bērni, skries barā un dzenās bumbu, bet nē, viņi spēlē
futbolu! Tas nozīmē, ka bērni ir apmācīti, kādu gadu vai divus jau
strādā.
Kur tas labums? Ja bērnus sāksim piesaistīt 10 gados,
tad mums nebūs ko piesaistīt, jo visi būs aizgājuši tautas dejās,
hokejā, basketbolā utt.. Tāpēc mēs sākām laicīgi. Otra svarīga lieta ir
- sākt kvalitatīvi, lai bērni neaizbēgtu. Varu teikt, ka 90% no šī
turnīra aizbrauks apmierināti. Bet ja šāds turnīrs ir neveiksmīgi
noorganizēts, vecāki var sūtīt savu bērnu nodarboties citur. Tāpēc nav
mazsvarīgs jautājums, ko es teicu par ēdināšanu. Ja mēs visur rīkosim
slikti, slikti barosim... Ja cilvēks paliks neapmierināts ar šo vietu,
tas būtu sīkums, bet viņš var reducēt šo lietu uz futbolu kā tādu, ka
futbolā ir slikti, nevis tajā vietā. Tas ir ļoti svarīgi mazajiem, it
sevišķi tur, kur ir vecāki, viņi visu analizē, visu redz. Tāpēc jāstrādā
kvalitatīvi visos līmeņos, tad futbols augs.
Vai šī vecuma futbolistiem ir iespējās piedalīties
ārzemju turnīros?
Ja atvērsim Eiropas karti vasarā, tad varu tikai
minimāli pārspīlēt, - aizveram aci un spraužam kartē pirkstu un braucam
uz turieni, simts procenti, tur būs lielāks vai mazāks bērnu turnīrs, jo
šādi bērnu turnīri tur ir dzīves veids. Nevis sēdēt mājās pie televizora
vai kaut ko vēl sliktāku darīt, bet tēvs māte un vecvecāki kopā ar
bērniem brauc uz kādu turnīru un piedalās. Visas komandas, kas šodien
spēlē Staicelē, vairāk vai mazāk brauc uz ārzemju turnīriem. Šos
braucienus nevajag izvirzīt par galveno mērķi, bet tas vajadzīgs, lai
bērns redzētu pasauli. Turnīri ir daudz un iespēju ir daudz, bet ar šo
turnīru gribam rādīt, ka klubi paši var organizēt turnīrus arī Latvijā
Valmierā, Smiltenē, Salacgrīvā, nevis gaidīt, ka kāds cits rīkos.
Pašreiz klubi to dara ļoti minimāli. Mums vēl nav iegājusi tā prakse, ka
visa futbola dzīve bērniem sastāv no turnīriem. Ārzemēs daudzās valstīs
vispār nav tādu valsts čempionātu jauniešiem, ir tikai kādas reģionālās
sacensības. Te ir tāds svarīgs moments visas komandas, kas piedalās
turnīrā ir potenciālie uzvarētāji. Tiem, kas zaudējuši, citā turnīrā
atkal ir iespējas uzvarēt, ar katru turnīru sākas jauna dzīve.
Regulārajā čempionātā zaudētāja zīmogs uzlikts līdz pat rudenim. Mums
nav tik daudz komandu, lai vienā reģionā varētu sadalīt visus līdzīgās
grupās, iznāk, ka viena daļa ir ļoti spēcīgas komandas. Nepārtraukti
spēlēs zaudējot, sezonas vidū bērniem zūd interese, viņi sāk neierasties
uz spēlēm, beigās vispār to futbolu pamet.
Paldies par sarunu!
Sagatavoja Ieva Drone
|
|