Staicele - Reportāžas - Kafejnīca Kāre

23.06.2007.

Pašu un citu priekam – Staicelē atveras kafejnīca

Pilsētā priecīgs notikums - 23. jūnijā jautrā Līgo noskaņā durvis vēra SIA „Ciprese IS” kafejnīca „Kāre”, Lielā ielā 9. Tās darba laiks 9 – 20 darba dienās un 9 – 22 sestdienās, svētdienās un svētku dienās`. Zinājām, gaidījām, vēlam veiksmi, atbalstīsim!


Saimniece plkst. 11.00 nāk atvērt durvis, bet ...


... nepacietīgo pirmās dienas apmeklētāju kuplais pulks steidz Inu aplīgot.


Apmeklētāji tika cienāti ar gardiem pīrādziņiem, tad lūgti rakstīt savas domas par ēdieniem, dzērieniem, kādus vēlētos te baudīt, un interjeru.


Kafejnīcā muzicē grupas „Pažobele” vīri.


Ziedonis Pelēkais un Antis Bergs priecājas par iespēju muzicēt un kopā ar saimnieci kaldina plānus par turpmāko sadarbību.


Apkalpo Lāsma.

Kafejnīcas atklāšanas videofragments 0.6Mb >>>

Par savu uzdrīkstēšanos, palīgiem un nākotnes plāniem pēc divām nedēļām stāsta kafejnīcas īpašniece Ina Skuja:

Kas pamudināja veidot kafejnīcu?

Idejas tepat apkārt klīst. Ierunājās arī prāts, varbūt nevajag, patiesībā par saviem līdzekļiem uzlaboju svešu īpašumu. Bet kafejnīca jau vairākus gadus Staicelē ir brīva niša. Parasti biznesā uzņēmumam izdevīgāk attīstīties vienā saistītā nozarē, bet man ir divi dažādi virzieni – rūpniecības preču tirgošana un pārtika, viss jāmācās no jauna.

Kāds bija ceļš līdz gatavajam rezultātam, ko šodien redzam? Kas palīdzēja celtniecībā, kas izdomāja iekārtojumu?

Izdomājām kopā ar vīru. Daudzi domā, ka meita veidoja dizainu, jo viņai līdzīga profesija, bet viņa bija aizņemta. Šoreiz vīram Ilmāram radās ideja, kā te visam vajadzētu būt. Viņš izdomāja galdu izkārtojumu viņš, kā likt lampiņas. Galdiņš nišā cilvēkiem labi patīk. Krāsas gan vīrs atstāja manā ziņā. Ar krēsliem laimējās, pēc sludinājuma atradu kādu kafejnīcu, kura pārdod lietotus, bet atjaunotus koka krēslus. Te nekas nav nejaušs.

Kafejnīcā esmu domājusi apvienot pilnīgi neiespējamas lietas – pasēdēšanas iespējas kopā ar pusdienošanas iespējām un kulināriju, kad varētu iegādāties līdznešanai salātiņus, karbonādes utt. Tagad top vēl viena telpa apmeklētājiem. Kāpēc to veidojam? Pati kā kliente daudz apmeklēju kafejnīcas. Reizēm mazās vietās ir tā – aizeju, gribu paēst un nav kur, jo vienīgajai kafejnīcai uz durvīm uzrakstīts maģiskais vārds bankets. Lai to novērstu, mums būs 2 telpas. Ja cilvēks atnāk ar 5-6 draugiem atzīmēt vārda, dzimšanas dienu vai vienkārši pasēdēt, vai kāda firma vēlas prezentēt savus izstrādājumus, tad pieejama mazākā telpa. Ja sanāk 20 cilvēki, tad bankets notiek lielākajā telpā. Tikmēr otrā telpā notiek ikdienišķā klientu apkalpošana. Mums ir koka statīvi, pagaidām uz kājiņām, bet varbūt būs iekaramas, lai norobežotu vakarā vienu galdiņu no otra lielākajā telpā. Iespējams, būs arī dejas.

Vai Pažobeles muzikantus aicināsiet?

Gan jau viss notiks, man ir plāns viņus uzaicināt, visticamāk sestdienās. Bet nezinu, kad kungi būs brīvi. Līgo dienā bija patīkams pārsteigums, kad viņi teica – varbūt te vajag mūziku, mēs pēc 10 minūtēm būsim klāt. Brīnos, ka Līgo dienā Staicelē bija maz cilvēku. Staicele ir tā vieta, kur pilsētnieki brauc uz savām lauku mājām, bet tos nevienu neredzēju. Varbūt trūkums ir tāds, ka Jāņos bija pasākumi pa dienu, bet vakarā tā plikā diesenīte – laikam tomēr nevilināja cilvēkus… Šogad arī rūpniecības pusē bija paklusa pirkšanās, Ainažos arī bija klusi Jāņi. Jāpēta tirgus tendences. Ja man saka, ka te būs svētki un cilvēki, tad es tā skeptiski uz to skatos – kas tad, Līgo nav svētki? Ja nebūtu Pažobele, tad mums arī būtu mazāk cilvēku. Tas pievilināja cilvēkus un mums pašiem pirmajā dienā mūzika palīdzēja, uzsita tādu asumu.

Pastāstiet, lūdzu, par komandu, kas strādā kafejnīcā.

Mums ir universāls cilvēks Lāsma. Viena no visatsaucīgākajām. Viņa iederas gan Ainažos, kad tur kādreiz kāds saslimst, gan rūpniecības precēs, gan esam braukuši izbraukumā, gan te, kafejnīcā - visur. Viesmīlim jāprot veidot kontakts ar cilvēku, jābūt patīkamam izskatam, runas veidam, un Lāsmai tas viss ir. Tas ir dabas dots talants, ko nevar iegūt. Otra meitene, kas strādā ar cilvēkiem ir viesmīle Ginta. Viņai viesmīlības nozarē no mums vislielākā pieredze, viņa ir strādājusi Igates pilī, Vecmuižā. Gintai nav jāstāsta priekšā, kur jāliek apakštasīte, viņa zina, ka vajag divas baltas blūzītes, u.c. sīkumus. Par pavāru biju pieraudājusi pilnu pasauli, ka nevaru atrast. Bet tad pieņēmu domu (tas gandrīz skar ezotēriku) - neatvēršu kafejnīcu jūnijā, attaisīšu mēnesi vēlāk - jūlijā, vai man vajag tieši tagad? Tad pēc pāris dienām uzradās Ilzīte tepat no kaimiņiem un saka – zini, kā man patīk dekorēt, kā man patīk vārīt. Tiešām, tā arī ir, viņai ašie apgriezieni. Jūtu, ka varam sastrādāties. Ilze strādājusi Jūrmalas puses kafejnīcās. Domājam kopīgi ēdienkarti. No tā, kā cilvēku redz uz ielas, par viņu nevar spriest. Otra pavārīte, Liāna, brauc no Korģenes, prot cept gardus pīrādziņus.

Domāju, katru dienu ēdienkartes augšpusē uzrakstīt arī pavāres vārdu, kura gatavo. Tas varētu būt labs stimuls darbam, ne jau vienmēr jāstimulē tikai ar materiāliem līdzekļiem. Ja pavāram būs labi izdevies, viņu paslavēs, būs lepnums par savu darbu. Viesmīli visi redz, bet pavāru neviens neredz, taču pavārs ir galvenais. Ne velti man pavāriem ir vislielākās algas visā uzņēmumā, jo tas kafejnīcā ir neatsverams.

Jūs arī piedalāties visās lietās un procesos?

Jā, no A līdz Z, pilnīgi visur. Kas tad atliek? Būvniecību un dizainu varu apspriest ar vīru. Ēdienus gudrojam kopā ar pavāriem, man jāved grāmatvedība, visas līgumu lietas, organizatoriskās lietas. Galvenā atbildība jau ir uz vienu cilvēku, kuram tad jābūt ekspertam gandrīz visās jomās. Man tagad jāizstudē visas ēdienu tehnoloģijas, prasības, jāraksta tehnoloģiskās kartes, pavāri vēl neprot, jo nav iepriekšējā darba vietās to darījuši. Ir jāpilda Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) prasības. Nav tā, ka noliec vitrīnu un tā stāv, tur vajag noteiktu temperatūru, saldētavā tāpat, arī telpā ir temperatūras limits, jāievēro ēdienu plūsmas līnija, ka tīrie trauki nevar krustoties ar netīriem u.t.t. un t.joprojām… Ja pieņemam preces, jāpārbauda šofera sanitārā grāmatiņa, vai mašīnā ir refrežerators, kādā tur temperatūra, tam visam jābūt atrakstītam, tas jāzina visiem darbiniekiem. Lai atvērtu kafejnīcu, noteikumi ir drastiski, birokrātija ļoti liela.

Darba gaitā esmu ievērojusi dažādus kuriozus. Par atkritumu izmešanu. Ja neņemu 3. kategorijas dārgo konteineru, bet slēdzu līgumu ar firmu, kas izved atkritumus 2. kategorijas konteinerā, kas ir parastiem cilvēkiem, tad olu čaumalas jāizkarsē uz pannas cepeškrāsnī - jādezinficē, un tikai tad tās var bērt konteinerā. Konteinerus atkritumu poligonā saber vienā vietā, gan tos ar karsētām olu čaumalām, gan tos ar nekarsētām...

Ēdienu atliekas varam dot suņiem, kaķiem, pat lāčiem, bet produktīviem dzīvniekiem, kā, piemēram, cūciņām, nē. Tā kā suņiem un kaķiem te būs jautri.

PVD jautāju, ko jūs ieteiktu pavāriem vilkt mugurā? Man atbild - maiciņu un šortiņus vasarā, nevajag vilk halātus. Bet noteikumos rakstīts, kad darbinieks iet uz to vietiņu, kur divas nullītes uzzīmētas, viņam jānovelk tas apģērbs, kas mugurā. Sēžu un domāju, kā to var izdarīt? Es saprotu, ja halāts, to var izdarīt, bet te... Iznāk pretrunas ar to, ko PVD iesaka un prasa.

Tie ir tādi 3 kuriozi, kuri pirmie duras acīs. Jautri, ja tam visam pieiet ar humoru. Rūpniecības preču galā ir līdzīgi. Visi jau zina, ka visu ražo Ķīnā. Man personīgi ir bail no tā, ka drīz mēs, baltie cilvēki, nemācēsim neko ražot. Būsim pieradināti tikai pie Ķīnas produkcijas, līdz vienā brīdī būsim atkarīgi no Ķīnas…

Kādas atsauksmes Jūs esat dzirdējusi pa šo laiku?

Man neviens nav sūdzējies tā atklāti. Secinājām, ka Ilzei ir kreptīgāki ēdieni, bet Liānai maigāki.

Par pirmajā dienā dzirdēto grūti pateikt, kad cilvēks lišķē un kad ir patiess. Uz šīm lietām skatos uzmanīgi, man vajag redzēt vai vismaz zināt, kas to saka. Zinu cilvēkus, ziņu viņu domu gaitu un tad varu izvērtēt.

Paldies par interviju! Paldies par uzņēmību, vēlam veiksmi darbā un daudz radošas enerģijas!

Sagatavoja Ieva Drone