Stāsta VJFC Staicele treneris Imants Dalka: „Latvijas vasaras olimpiādes fināls notika Ventspilī no 10. – 13. maijam. Šāds pasākums Latvijā notika pirmo reizi, startēja rajonu un pilsētu pašvaldību komandas, nevis klubu vai sporta skolu komandas. Futbolā iznāca 26 rajoni un 7 pilsētas - kopā 33 komandas. Katrā sporta veidā dalībniekiem bija noteikts cenzs, no kāda, pēc skaita labākie, tiek uz olimpiādi. Basketbolā, volejbolā un florbolā finālā bija pa 4 komandām, bet futbolā - 8 komandas.

Vispirms marta beigās startējām priekšsacīkstēs, kur piedalījās visas 5 reģionu - Vidzemes, Ziemeļaustrumlatvijas, Latgales, Zemgales, Kurzemes - komandas. Lielās pilsētas gāja tālāk uz pusfinālu, bet katrā reģionā bija jāizcīna pirmā vieta, lai tiktu uz pusfinālu.

Vidzemes reģionā spēkiem mērojās 5 komandas – Valmieras, Valkas, Rīgas, Ogres un Limbažu rajoni. Cēsu rajons nepiedalījās. Sacensības notika 2 dienas Limbažos, mūsu komanda visas spēles uzvarēja un nokļuva pusfinālā.

Pusfināls pēc nedēļas bija Ventspilī. Spēlējām ar Ventspili un Rēzeknes pilsētu. Salīdzinot ar to, ko piedzīvojām Limbažos, – izklausās, kā diena pret nakti. Pirmā spēle ar Ventspili. Vai šis vārds ar ko asociējas, vai tādēļ, ka ventspilnieki spēlē A grupā, zaudējām ar lielu rezultātu 0:9. Otrā spēle - ar Rēzekni. Mobilizējām savus futbolistus. Lai tiktu uz finālu, mums noteikti bija jāuzvar. Rēzeknieši zaudēja ar mazāku rezultātu Ventspilij, kā mēs. Puiši saņēmās un rēzekniešus nopēra, tāpat kā mūs nopēra ventspilnieki. Mēs vinnējām 7:1.

3 dienas dzīvojām pa Ventspili finālā. Finālā bija tikušas 5 lielās pilsētas – Rīga, Jelgava, Liepāja Ventspils, Daugavpils, un 3 rajoni – Limbažu, Gulbenes un Kuldīgas. Komandas sadalīja divās apakšgrupās, mēs kritām vienā apakšgrupā ar Rīgu, Ventspili un Jelgavu. Izredzes, lai tiktu tālāk, likās ļoti vājas. To parādīja arī pirmā spēle ar Rīgu, kaut gan 21 minūti mūsu futbolisti ar viņiem spēlēja līdzīgi - 0:0. Taču pirmā puslaika pēdējās minūtēs viņi mums iesita 4 vārtus, notika kaut kāds sabrukums. Otrā puslaikā iesita vēl 6 vai 8 vārtus. Nomainījām pamatsastāvu ar rezervistiem, lai arī tiem būtu iespēja spēlēt, izredzes vairāk nebija. To spēli norakām, aizmirsām, gatavojāmies otrajai dienai.

Pirmajā vakarā, pēc pirmās spēles, plkst. 18.00 notika olimpiādes atklāšana. Bija parāde ar visu rajonu sportistiem, kas bija saģērbušies katrs savos treniņtērpos ar uzrakstiem un karogiem. Soļojām uz Ventspils Olimpisko centru, kur basketbola hallē notika atklāšana. Tur izsauca visus rajonus, kā parasti, uzvilka karogu. Pie karoga bija arī mūs rajona pārstāvis Toms Bergs (Aloja), kas Latvijas olimpiādē ieguva 3 zelta medaļas – 100 m skrējienā, 200 m skrējienā un 4x100 m stafetē. Tika aizdedzināta olimpiskā uguns. Tad bija priekšnesumi, kur uzstājās vingrotāji, rep-grupas. Jauniešiem, domāju, patika.

Otrā dienā gatavojāmies uz savu galveno finālspēli, kas mums bija paredzēta ar Jelgavu, kuru mēs taisījāmies apspēlēt, jo Ventspils pēc pirmās spēles izrādījās neaizsniedzama. Cik dzirdēju no treneriem, jelgavniekiem arī bija lieli plāni, viņi gribēja cīnīties par medaļām, bet mēs viņiem aizlikām kāju priekšā un spēli vinnējām ar 3:1. Tā iekļuvām olimpiskajā sešniekā.

Apetīte rodas ēdot, domājām arī tikt kārtībā ar Ventspili, bet spēciņi izrādījās par maziem. Pamatsastāvs jau lielāko daļu nospēlēja visu spēli ar Jelgavu. Daži spēlētāji no pamatsastāva vai nu nespēja vai negribēja, bet nenospēlēja savu labāko spēli. Līdz ar to pirmajā puslaikā ventspilnieki izgāja vadībā ar 3:0. Mēs samainījām sastāvu un otrajā puslaikā vinnējām 1:0, bet tas neko nedeva. Kopumā zaudējām 1:3. Sapnis par pusfinālu bija izsapņots.

Trešajā dienā mums bija spēle ar Gulbeni, jo viņi arī tika sešniekā, cīnījāmies par 5./6. vietu. Pirmajā puslaikā vadībā izvirzījāmies ar 1:0, otrajā iesitām vēl otrus vārtus, bet rakstura pēc nozaudējām visu spēli. Gulbenieši, kā latgalieši, cīnījās līdz galam, iesita divus vārtus un uz 11m sitieniem, kas pēc 2 minūtēm bija jāveic, zaudējām ar 4:3. Līdz ar to palikām 6. vietā. Tas, no 33 komandām, kur skaitās 26 rajoni un 7 lielās pilsētas, ir labs rādītājs, aiz durvīm palika Jelgava, Rēzekne, Rīgas rajons, Jūrmala.”

I. Dalka: „Staicelē mums ir tikai četri 1993. gadā dzimušie puiši, 3 staicelieši no tiem centīgi nodarbojas un visi spēlēja olimpiādē pamatsastāvā - Mārtiņš Sāns, Rolands Jaunzems, Miks Meikulis. 1994. gadā dzimušie - vārtos spēlēja Elvis Arnavs, aizsardzībā - Arturs Eglītis, balsta pussargos - Sandijs Renckulbergs. Komandā bija arī 1995. gadā dzimušais Valts Jaunzems. Pusfinālā un priekšsacīkstēs spēlēja arī Rinalds Apiņš un Sandris Možvillo no Ungurpils, taču nezināmu iemeslu dēļ uz finālu neatbrauca. Neatbrauca uz Latvijas olimpiādi, kur katram dalībniekam izdeva akreditācijas karti, katram dāvināja somu, Ventspils karti, atstarotāju. Visu, ko tur varēja redzēt, citā vietā neredzēs.”

I. Dalka: „Katru dalībnieku apbalvoja ar diplomu. Tas ir vērtīgs, tur ir Latvijas Olimpiskās Komitejas prezidenta A. Vrubļevska paraksts, to pa brīvu nedabū. Puišiem būs ko atcerēties visu mūžu.

Tur bija vairāk kā 2200 dalībnieku. Trīs gadus atpakaļ arī spēlējām futbolu olimpiādē Limbažos, bet zaudējām un tālāk netikām. Komunicēšanās dēļ vien jābrauc, lai bērns ko vairāk redz, uzzina, lai viņš izveido kontaktus ar citiem futbolistiem. Trijās dienās mums bija 4 spēles ar tāda līmeņa komandām, kas staiceliešiem var gadīties reizi 2-3 gados.”

I. Dalka: „Futbolā tā bija. Citos sporta veidos bija citi gadi.”

I. Dalka: „No sākuma domājām startēt paši atsevišķi - ar Staiceles pašvaldības komandu. Bet tā kā Limbažu sporta skolas direktore mums šad tad nāk pretī, tad mēs arī gājām pretī Limbažiem un izveidojām apvienoto komandu, kas bija divreiz spēcīgāka, kā kad būtu katrs atsevišķi startējuši. Tad tālu netiktu, to mēs abi treneri sapratām. Arī Salacgrīvas treneris solīja mums kādus 2 spēlētājus iedot, bet neviens tā arī neparādījās.”

I. Dalka: „Mēs jau piedalījāmies Audas turnīrā Ķekavā, kur salikām spēlētājus kopā, tur izcīnījām 2. vietu, redzējām, ka kaut ko varam izdarīt. Toreiz zaudējām tikai Smiltenei - 0:1 finālā. Limbažos, olimpiādes priekšsacīkstēs, viņu ar 2:0 vinnējām. Rajonā mēs ar limbažniekiem viens pret otru spēlējam.

Bērni saka, kāpēc mēs nevarētu visu laiki spēlēt kopā, ja tik laba komanda. Bet limbažnieki iet uz Rīgu, viņi apvienojušies ar Rīgas komandu Auda, viņiem ir koplīgums ar SK Alberts. Viņiem komanda tāpat spēcīga, ja viņi tur spēlē. Mums pašiem kaut kas jāmeklē – vai nu pastiprinājums, ja grib labāk spēlēt, vai arī kopīgs līgums jānoslēdz ar kādu līdzīgu komandu. Bet tur vajag papildus finansējumu. Vieglāk ir, kā mēs tagad darām.”

Ko no olimpiādes atceras paši dalībnieki?

Sandijs Renckulbergs: „Man patika, ka olimpiādes atklāšanā dziedāja Gustavo. Spēlēt bija grūti, pretiniekiem bijis spēcīgs uzbrukums, mums nebija laba aizsardzība. Laukumā es biju pussargs.”

Sandijs: „Kad man lūpu pārsita. Sāpēja, bet spēlēju tāpat tālāk.”

Sandijs: „Nekāda, mums vienkārši iedeva diplomus un somas.”

Sandijs: „Nu, tā. Bija jau labi, ka dabūjām 6. vietu.”

Sandijs: „Man patīk spēlēt futbolu, bet slinkums nākt uz treniņiem. Vēl patīk makšķerēt, esmu noķēris kādu raudiņu. Man makšķerēt iemācīja brālis. Man patīk skolā informātika.”

Arturs Eglītis: „Man tētis dzīvoja līdzi, skatījās spēles, viņam patika. Laukumā esmu aizsargs, man bija jānotur pretinieka spēlētājs, lai netiek mūsu zonā un nesit pa vārtiem.”

Arturs: „Dīvaina, cerējām tikt trešā vietā, bet neiznāca.”

Arturs: „Tad ir liels prieks, dabūjām diplomu, somu. Man patika, ka spēles sākumā nosauca visiem vārdus, kuri spēlē komandā, ar numuriem.”

Arturs: „Treneris mums teica, ka tiksim uz futbola spēli, kur lielie spēlē - Ventspils pret Rīgu, ka paliksim Ventspilī nākošajā dienā, ja uzvarēsim. Tad mēs centāmies.”

Arturs: „Labi izdevās. Visvairāk bija jāpadara Mikam Meikulim, viņš izdalīja piespēles, vienam limbažniekam bija jāiesit vārti.”

Arturs: „Visi kopā ir svarīgi, bet svarīgs bija Mārtiņš Sāns, jo viņš aizsardzībā visu vadīja. Viņš komandēja visus, kur vajag iet, izglāba komandu vairākas reizes. Kopā ar limbažniekiem spēlējām draudzīgi.”

Arturs: „Taisījām pigorus. Otrā dienā varēja ilgāk pagulēt.”

Arturs: „Jā, mēs bijām uz molu. Piedalījāmies olimpiādes atklāšanā. Bijām uz interesantu spēli, kur labi spēlēja futbolisti (Ventspils un Rīga).”

Mārtiņš Sāns: „Man olimpiādē patika parāde, tur piedalījās daudzi dažādi rajoni, pilsētas. Piedaloties tur mēs ieguvām to, ka palēmām sākam labāk spēlēt nekā iepriekš.”

Mārtiņš: „Aizsardzība, man bija jāpaņem visas bumbas, kas nāca uz vārtu pusi.”

Arturs: „Es viņam spēlēju blakām, viņam tas izdevās.”

Mārtiņš: „Uzklausīju treneri. Viņš man deva padomus, kā labāk spēlēt.”

Mārtiņš: „Jā.”

Mārtiņš: „Skumjas.”

Mārtiņš: „Arī.”

Mārtiņš: „Pārējie klases biedri spēlēja futbolu, es arī gribēju pievienoties.”

Vēlot veiksmi jaunajiem futbolistiem turpmākajās sacensībās, sakām paldies pilsētas domes vadībai, deputātiem un personīgi Jānim Bakmanim, paldies VJFC Staicele direktoram Jurim Krastiņam un trenerim Imantam Dalkam par radīto iespēju jauniešiem pilnvērtīgi nodarboties ar futbolu.

Sagatavoja Ieva Drone