Staicele -
Reportāžas - Alda Grāvere
psiholoģijas semināros
18.04.2007.Par dzirdēto psiholoģijas
lekcijās.
Februārī un martā bija iespēja noklausīties 2
pedagoģiski- psiholoģiskas lekcijas. Tajās tika klāstītas it kā zināmas
lietas, kuras ikdienā risinām intuitīvi, tomēr, pasniedzot tās
teorētiski praktiskā skatījumā, jau zināmais tika salikts pa
plauktiņiem. Likās, ka viena otra atziņa un secinājumi varētu
ieinteresēt arī vecākus, tādēļ sniegšu nelielu ieskatu un pārdomas par
dzirdēto.
Skolā viesojas psiholoģe A. Upmale, kuras lekcijas tēma
bija konfliktsituācijas, un 5 cilvēku uzvedības un izturēšanās stili
tajās. Psiholoģe uzsvēra, ka pedagogam jārīkojas nevis intuitīvi, bet
jāprot pamatot savu izturēšanās stilu radušajās konfliktsituācijās.
Optimālais variants - dzīvē jāizmanto visas taktikas, jāprot ātri
pieņemt lēmumu un elastīgi tās mainīt, jo: Dzīve- tas ir bezgalīgs
konfliktu risināšanas process. Cilvēks nevar no tiem izbēgt. Viņš var
tikai izlemt - piedalīties risinājuma izstrādē vai atstāt to citu ziņā(
B. Vuls).
Kādi tad ir šie 5 konfliktsituāciju risināšanas modeļi?
Viegli ir tad, ja ir vēlēšanās sadarboties, grūti, ja
jācīnās, bet vēl grūtāk, ja nenotiek saruna, bet ir izvairīšanās.
Tā var izpausties gan kā fiziska bēgšana, tādējādi izslēdzot iespēju
kontaktēties, gan kā emocionāla izvairīšanās, nepiedaloties problēmas
risināšanā. Šādas situācijas varam atpazīt gan skolā, gan ģimenē, kad
bērns noklausās teiktajā, bet nedzird, parasti atbildot: Man nav
problēmu, tās ir jūsējās, tad arī paši risiniet. Abas konfliktā
iesaistītās puses ir zaudētājas, jo problēma paliek.
Ir situācijas, kad jāpielieto pielāgošanās
taktika, kas apmierina tikai vienu konfliktējošo pusi, būtībā tā ir
līdzīga izvairīšanās taktikai, tomēr šeit vērojama vēlme sadarboties,
piekrītot un atbalstot otras puses intereses. Ja bērns pielāgojas, tad
vecāks, skolotājs, klasesbiedrs ir uzvarētājs. Bieži šādu taktiku
pielieto apspiestie bērni, lai nopirktu draudzību, izpatiktu.
Bērniem jāiemāca pateikt nē, nebaidīties no konfliktsituācijām,
pastāvēt, aizstāvēt savu viedokli. Apspiežot, neizrādot savas emocijas,
paturot tās sevī, reizēm cilvēks var eksplodēt. Neapmierinātības
līmenim pieaugot varam sagaidīt dumpi kā skolā, tā ģimenē.
Pazīstama ir cīņas (uzvarētāja-zaudētāja)
taktika, kad konfliktsituācijās prevalē tieksme apmierināt tikai savas
intereses un mērķus, nerēķinoties ar otru pusi. Bieži vien cīņa nav asā,
atklātā, agresīvā formā, bet ir rafinēta: pastāv klusā, rožainā
cīņa, arī tad, kad līst asaras un notiek iežēlināšana, noris cīņa,
atpazīstama ir laipnās nekaunības cīņas metodes. Uz uzbrukumu
nevar reaģēt ar uzbrukumu. Vecākiem un pedagogiem jāsaprot, ka svarīgi
ir nelietot tādus pašus paņēmienus, kurus pielietojis bērns, jo tas dod
zināmu rīcības brīvību, un, rupjības, apsaukāšanās tikai turpināsies.
Brīdī, kad cīnāmies, jāmācās risināt problēmu, neturpinot to nepiemērotā
vietā un situācijā, tomēr to izrunājot, tādējādi nonākot pie
kompromisa - tāda konflikta risinājuma atrašanas, kas daļēji
apmierina abas puses.
Kompromiss var būt kā starpposms ceļā uz sadarbību,
kad kopīgiem spēkiem tiek atrasts problēmas risinājums, kas apmierina
abas puses.
Audzināšanas procesā svarīgi ir panākt, lai bērns dod
savu priekšlikumu kā radušos problēmu risināt. Jo pedagogu un vecāku
ieteiktais bieži viņiem nav pieņemams un saprotams.
Risinot konfliktus sadarbības ceļā, abas konfliktējošās
puses ir uzvarētājas, jo nonāk pie secinājuma: Nevis tu pret mani,
bet mēs kopā pret problēmu!
Praktisko nodarbību gaitā, aizpildot anketas, katrs
varēja izpētīt savu attieksmi pret konfliktu un biežāk izmantotajiem tā
risināšanas veidiem.
Darbojoties grupās, tika dota konfliktsituācija un
uzdevums: parādīt kā tā tiktu risināta, izmantojot augšminētos 5
uzvedības stilus.
7.martā rajona skolu direktori un vietnieki viesojās
jaunuzceltajā Cēsu pamatskolā. Par skolā redzēto virtuālo realitāti
lasiet direktora pārdomas, bet es īsumā centīšos atstāstīt, kādas jaunas
zināšanas un atziņas guvu, noklausoties lektores Ilzes Šultes lekciju:
Mācīšanās un smadzeņu darbība, kurā galvenā doma bija parādīt
meiteņu un zēnu smadzeņu darbības atšķirības un faktorus, kas skolā
nostāda zēnus nevienlīdzīgā situācijā, secinot, ka skola pagaidām ir
diskriminējoša vide zēniem.
Pārskatot lekciju materiālu, sapratu, ka nebūtu liela
nozīme atstāstīt lekciju, pielietojot visus medicīniskos, psiholoģiskos,
pedagoģiskos terminus, kas izskaidro augstāk minēto tēmu, bet varbūt
pateikšu, to, ko no dzirdētā sapratu es pati un , kas iegūlās atmiņā
visspilgtāk.
Hormoni ir tie, kas nosaka visu maņu orgānu darbību,
regulē valodu un runu. To dažādība zēniem un meitenēm, rada atšķirības
mācību motivācijā un mācību satura izpratnē. Arī mācīšanās procesā
pastāv emocionālās atšķirības, dažādi ir informācijas iegaumēšanas stili
un prasmju apguves paņēmieni.
Mācību saturs un tā izklāsts pagaidām ir vairāk
atbilstošs meiteņu interesēm un uztveres īpatnībām, jo meitenēm vieglāk
uztvert faktus, informācijas izklāstus, tēlojumus, aprakstus.
Zēni nespēj nosēdēt monotonos apstākļos, viņiem savukārt
vieglāk uztvert uz problēmsituācijām balstītu informāciju, notikumus,
kuriem ir spraigs sižets (karu vēsture), dinamiskus procesus (Latvijas
ģeoloģijā veidotās reljefa formas).
Pastāv arī prasmju apguves atšķirības: meitenes seko
dotajām instrukcijām un palēnām apgūst vajadzīgo, zēni cenšas balstīties
uz paša iepriekšējo izpratni, neprasa nevienam padomu, tāpēc var rasties
kļūdas, ja kaut kāds zināšanu posms iztrūkst. Zēns trūkstošo informāciju
veido pēc savas saprašanas (taisa jaunu zinātni).
Atšķiras arī zēnu un meiteņu smadzeņu pusložu darbība,
tāpēc ir atšķirīga arī mācību procesa emocionālā uztvere.
Zēniem raksturīga daudz ciešāka sakarība starp mācību
sasniegumiem un attiecībām ar skolotāju. Viņiem ir vajadzīgas personības
skolā, pie kā pieiet un parunāt, jo savādāk viņš var emocionāli
sadegt. Meitenes ir emocionāli noturīgākas, neveiksmes tik daudz
neietekmē viņu mācību motivāciju un pašvērtējumu.
Zēniem skolotāja kritika nepalīdz sevi motivēt tālākam
mācību darbam, neveiksmes vairāk kā meitenēm pazemina pašvērtējumu, viņi
reti kad paši meklē palīdzību, jo kaut ko nezināt taču ir kauns. Teikumu:
Nu kā tu vari nesaprast!, zēns uztver : Tu neesi
pilnvērtīgs...
Zēniem nozīmīgākie mācību motivatori ir: izprast būtību,
noskaidrot kā funkcionē lietas, iegūt pieredzi, noskaidrot, ko es
spēju, pierādīt savu varēšanu citiem. Zēniem uzslavas ir svarīgākas
kā meitenēm.
Viņiem nozīmīgs ir pats mācību process. Ja skolotājs
orientējas galvenokārt uz skolēnu mācību galarezultātiem, zēni zaudē
interesi.
Skolotājas pārsvarā ir sievietes, tādēļ biežāk izvēlas
mācību formas un metodes atbilstoši savam sievišķīgajam uztveres un
mācīšanas veidam. Sapratu, ka jācenšas vairāk izprast zēnu mācīšanās
īpatnības un ar tām jārēķinās, jo pedagogu dzimumu sastāvu skolā diez
vai tik ātri izdosies mainīt.
Varbūt vēl tikai dažas atziņas, kuras būtu vērts zināt ,
jeb tās varētu ieinteresēt:
-
viela smadzeņu attīstībai veidojas jau dažas
dienas pēc bērna ieņemšanas;
-
māte dusmojoties patērē skābekli, kas
nepieciešams gaidāmā bērna smadzenēm;
-
no 1.-3. klasei zēnu attīstība atpaliek par
6-12 mēnešiem (kā ar gatavību skolai?);
-
verbālās spējas, kas saistītas ar kreisās
smadzeņu puslodes funkcijām, zēniem attīstās tikai vidusskolas vecumā
(to var just arī praksē mūsu skolā);
-
meitenes dienā lieto 7000 vārdu , zēni -
4000 (kurš uzrakstīs labāku eseju, domrakstu?);
-
meitenēm (arī sievietēm) problēma jāizrunā ar tuvu
cilvēku, zēni (vīrieši) ir spējīgi problēmu atstāt aiz mājas durvīm;
-
meitenes var vienlaikus veikt vairākas darbības, zēni
vienu darbību, tad nākošo;
-
sievietes skūpstoties var noteikt vīrieša imūnsistēmas
stāvokli un ģenētisko saderību (svarīgs faktors veselīgu pēcnācēju
radīšanā);
-
sievietes satraukuma brīžos ēd šokolādi, bet vīrieši
dodas iekarot jaunas zemes (izplūkties), vai cilā pudeli.
Zinātnieki ir ierādījuši, ka augstākminētās
psihofizioloģiskās atšķirības radušās smadzenēm attīstoties vēsturiski,
evolūcijas procesā.
Interesanti, ka par labi padarītu darbu smadzenes
gandarī mūs ar laimes sajūtu, kurai radīti visi cilvēki, tādēļ, ir tik
svarīgi pateikt labus vārdus, lai šo gandarījumu saņemtu.
Cilvēka smadzenes ražo dabisko opiātu, tas rada baudas
sajūtu, kas rodas pēc uzslavas par labi paveiktu darbu. Bet, ja
uzslavas, labos vārdus nevar saņemt ne mājās, ne skolā, tad tiek
meklētas vielas, kas tos var aizstāt un tādejādi radīt kāroto baudu.
Bieži tās ir narkotikas.
Bet! Mūsu smadzenes ir tik gudras, ka pārstāj ražot
laimes sajūtu radošās vielas dabiski, ja jūt, ka organisms tās saņem
no malas. Rodas atkarība. Atcerēsimies, cik svarīgas ir
uzslavas, sevišķi zēniem! Teiksim labo, slavēsim (ja ir par ko), lai
nerastos nepieciešamība laimes sajūtu meklēt mākslīgi!
Alda Grāvere,
Direktora vietniece mācību darbā
|
|